Trenera debiju jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā piedzīvojis Lauris Dārziņš, kura trenētie jaunieši izcīnija zelta godalgas 3×3 hokeja disciplīnā. Sarunā ar Anatoliju Kreipānu un Edgaru Barbaku, Dārziņš pastāsta vairāk par 3×3 hokeju un cik pašam ilgs laiks bijis vajadzīgs, lai pielāgotos šai spēlei.
Taujāts par to, kā pašam šī 3×3 hokeja spēle izskatās, ņemot vērā lielo pieredzi klasiskajā hokejā, Dārziņš stāsta: “Es vispār esmu diezgan konservatīvs un laikam pats nezināju, ko īsti gaidīt no visa šī, bet teiksim tā, piedaloties šajās sacensībās, mēs arī daudz spēles ar Jāni Spruktu analizējām un skatījāmies video, un tas ir, ja ne tikai interesanti jūras līmenī to visu skatīties, bet arī tā bilde bija ļoti efektīga, un hoķis bija skaists. Puiši tādus virpuļus grieza un skaistus golus guva, īstenībā, es domāju, ka šādam formātam arī varbūt ir iespēja būt.”
Dārziņš atminas, ka pagājis aptuveni pusgads, kurā domājis – kā labāk, veiksmīgāk, interesantāk, kā būt maksimāli draudīgiem saviem pretiniekiem un kur komanda var gūt spēles pārsvaru. “Tas prasīja kaut kādas mana prāta spējas, bet kopumā arī jau pirmajā reizē, kad mani uzrunāja ar šādu projektu, tad es diezgan ātri par to iedegos, jo savā laikā, kā jūs jau pieminējāt, tas ir arī tāds treniņa elements, un mēs bieži hokejisti treniņos izmantojam tādas spēles trīs pret trīs,” viņš teic.
“Tas mums abiem ar Jāni vienmēr ir šķitis tāds interesants – mēs treniņos vienmēr gaidījām un mēģinājām spēlēt kopā pret kaut kādiem citiem pretiniekiem,” stāsta Dārziņš, piebilstot, ka jau tad 3×3 hokejs šķitis aizraujošs un spēlētāji iemanījušies saprast, kā gūt pārsvaru pār pretinieku, “Tagad bija tā iespēja pārnest šīs visas zināšanas starptautiskos ūdeņos, ja tā var teikt.”
Vairāk klausies raidījuma “Vakara Sporta Stunda” ierakstā:
