Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viesojas kamaniņu braucēja Elīna Ieva Bota – pirmā Latvijas sieviete ar individuālu olimpisko medaļu kamaniņu sportā. Sarunā viņa atklāj ne tikai ceļu līdz sudrabam, bet arī to, kas slēpjas aiz rezultātiem – intuīcija, komandas spēks, ģimenes atbalsts un spēja skatīties tālāk par sportu.
Pēc olimpiskā panākuma Botas ikdiena kļuvusi krietni intensīvāka – intervijas, tikšanās un sabiedrības uzmanība seko nepārtraukti. “Es teiktu, ka intensīvs. Un ļoti daudzi mani aicina aprunāties, lai es varu pastāstīt savu stāstu – kā es esmu sākusi un kā līdz šim nonākusi,” atklāj sportiste. Atpazīstamība vēl joprojām šķiet neierasta, taču viņa apzinās – olimpiskā medaļa neizbēgami maina attieksmi un pievērš cilvēku uzmanību.
Sportistes stāsts sākās Siguldā, kur nejauša tikšanās ar treneri ieveda viņu kamaniņu sportā. Sākums nebija spožs – “pirmais brauciens nebija veiksmīgs – es atsitos pret apmalēm, bija asaras acīs un raudāšana,” atceras Bota. Tieši šis kritiskais brīdis kļuva izšķirošs – vēl viens mēģinājums, veiksmīgs brauciens un sajūta, ka atrasts savs ceļš. Vēlāk Murjāņu sporta ģimnāzija deva vidi, kur šī aizrautība pārtapa sistemātiskā darbā un rezultātos.
Olimpiskajās spēlēs izšķiroša izrādījās ne tikai fiziskā sagatavotība, bet arī iekšējā sajūta. “Es kaut kā sevi ļoti labi jūtu… reizēm pirms sacensībām jūtu, cik labi man veiksies,” viņa saka. Jau pēc pirmajiem braucieniem kļuvis skaidrs – viss virzās pareizajā virzienā un rezultāts var būt augsts. Tajā pašā laikā galvenais uzdevums paliek nemainīgs – “man vienkārši ir jābrauc,” uzsver Bota, raksturojot sportista fokusu izšķirošajos brīžos.
Lai gan sudraba medaļa ir individuāls sasniegums, aiz tās stāv plašāks komandas darbs. Botas skatījumā Latvijas kamaniņu saimes spēks slēpjas savstarpējā uzticībā un sadarbībā ar treneriem – tā sauktajā “ķīmijā”, kas veidojas gadu gaitā. Jauna, talantīga komanda un vienots darbs ļauj ne tikai sasniegt rezultātus šodien, bet arī dot cerību uz nākotnes panākumiem.
Ikdienā līdzās sportam nozīmīga vieta ir attiecībām ar vīru, kamaniņu braucēju Mārtiņu Botu. Treniņi, sacensības un ceļošana nozīmē, ka lielākā daļa laika tiek pavadīta kopā. “Mēs esam visu laiku kopā – 24/7,” saka Bota. Sacensību brīžos šī tuvība pārtop klusā, bet spēcīgā atbalstā – sajūtā, ka finišā vienmēr kāds gaida un patiesi jūt līdzi.
Svarīgs balsts viņas dzīvē ir arī ģimene. Tēvs gadiem ilgi bijis klāt trasē un sekojis katram braucienam, kamēr mamma sākumā no tā atturējusies baiļu dēļ. Šāda, neuzspiesta, bet klātesoša ticība ļāvusi sportistei augt savā tempā un saglabāt pārliecību arī brīžos, kad rezultāti nenāk viegli.
Domājot par nākotni, Bota apzinās – sporta karjera nav mūžīga. “Sports nebūs visa mana dzīve – kaut kad tas beigsies, un man ir jādara kaut kas nākotnē,” viņa uzsver. Paralēli studijām viņa sākusi arī savu uzņēmējdarbību, meklējot risinājumu pavisam praktiskai problēmai – ilgstošos izbraukumos mākslīgās skropstas neizturēja, un tas pamudināja radīt savu produktu.
Neskatoties uz augsto slodzi, viņa neatsakās no dzīves ārpus sporta. “Mēs paspējam arī atpūsties, izballēties un aizbraukt uz koncertiem,” saka Bota, uzsverot līdzsvara nozīmi. Ceļojumi pēc sezonas, laiks ar tuvajiem un spēja pārslēgties palīdz saglabāt enerģiju. Tieši šis līdzsvars – starp darbu, cilvēkiem un iekšējo mieru – ir tas, kas no pirmajām asarām trasē aizvedis līdz olimpiskajam sudrabam.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
