Kādreizējais hokejists un tagad uzņēmējs Sandis Ozoliņš raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” atklāti stāsta par to, ko nozīmē dzīve pēc sporta, par kļūdām, kas pārvērtušās pieredzē, un par spēju pieņemt sevi bez skaļiem aplausiem. Viņš atzīst – pat tad, kad vairs nav laukuma vidū, sacensība turpinās – tikai citā formā.
“Viss dzīvē, ko tu vēlies, notiek tad, kad tu tam esi gatavs,” saka Ozoliņš. Sports viņam bijis dzīves skola, kur iemācījies disciplīnu, izturību un arī pazemību. “Sportā vieglā ceļa nav. Ja gribi būt starp stiprākajiem, tev jāsacenšas ar stiprākajiem,” teic hokejists, uzsverot, ka šie noteikumi attiecas ne tikai uz hokeju, bet uz jebkuru dzīves jomu.
Runājot par karjeras gadiem, Ozoliņš neslēpj, ka konkurence profesionālajā sportā ir nežēlīga: “NHL katru gadu spēlē tikai ap 780 cilvēku no visas pasaules. Tas ir niecīgs procents. Lielākā daļa netiek līdz tam līmenim, kur spēlētājs tiek fantastiski apmaksāts.” Viņa paaudzei nācies mācīties no nulles – par biznesu, naudu un atbildību: “Neviens mums nestāstīja, kā darbojas kapitālisma pasaule. Mēs vienkārši mācījāmies ar savu pieredzi.”
Ozoliņš necenšas slēpt kļūdas un par tām runā ar godīgumu: “Es neko nenožēloju gandrīz vai savā dzīvē. Vienīgais, ko nožēloju, ir attieksme pret saviem vecākiem un māsu. To vairs nevar salāpīt.” Tagad viņš saka, ka svarīgākais ir miers ar sevi, nevis ārējs apstiprinājums: “Mana dzīve ir mana dzīve. Katrs pieņem savus lēmumus, un no katra lēmuma nāk kāda mācība.”
Šodien hokeja leģenda dzīvo pēc cita ritma – viņš vairs nesteidzas, bet dara to, kam redz jēgu, – uztur golfa laukumu, kuru sauc par savu “hobiju ar misiju”: “Es negribu, lai tas ir čomu klubiņš. Es gribu, lai tā ir vieta visiem – neatkarīgi no tā, cik biezs tev maks vai kāda mašīna tev pieder.” Paralēli viņš ir atgriezies arī hokejā – šoreiz trenera lomā. “Haris (Harijs Vītoliņš – aut.) mani beidzot pārliecināja. Tā būs īsa distance, bet gribu būt noderīgs izlasei.”
“Es nevainoju valdību, ne nodokļu sistēmu, ne VID. Es pats esmu atbildīgs par savu dzīvi,” saka Ozoliņš. Šie vārdi skan nevis kā attaisnojums, bet kā secinājums — cilvēka, kurš reiz dzīvoja skaļumā, bet tagad izvēlas mieru. Un, šķiet, tieši šajā klusumā viņš joprojām turpina uzvarēt.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies ierakstā!
