Raidījumā “Virziens” viesojās bijušais Latvijas tenisa līderis Ernests Gulbis, kurš runāja ne tikai par saviem nākamajiem soļiem, bet arī par sporta sistēmu kopumā. Gulbis uz notiekošo skatās no iekšienes un neslēpj vilšanos: viņaprāt, Latvijas sporta pārvaldībā trūkst skaidras struktūras, caurspīdīguma un ilgtermiņa redzējuma.
“Šobrīd tur ir bardaks,” saka Gulbis, vērtējot sporta pārvaldības modeli Latvijā. Viņš skaidro, ka galvenā problēma sākas ar datiem – federācijas iesniedz savus skaitļus, bet nav vienotas, centralizētas sistēmas, kas ļautu tos pārbaudīt un salīdzināt. “Tā problēma ir tā, ka nekas nav sakārtots,” uzsver Gulbis. Pēc viņa domām, šāda vide rada ne tikai neefektivitāti, bet arī neuzticēšanos.
Viņa piedāvātais risinājums nav revolucionārs, bet praktisks – digitalizācija un vienota uzskaite. “Izglītības ministrijai vajadzētu izveidot vienotu datu bāzi visiem sportistiem,” saka Gulbis: “Tu ieej mājaslapā, piereģistrējies, apmaksā licenci – viss, tu esi piefiksēts.” Viņš uzsver, ka tehnoloģiski tas ir vienkārši īstenojams solis, kas mazinātu strīdus par finansējuma sadali un ļautu redzēt reālo situāciju masveidībā.
Tomēr vislielāko rezonansi raisa viņa skatījums uz profesionālā sporta finansēšanu. “Ja tu esi pieaudzis cilvēks un nevari nodrošināt ar savu nodarbi iztiku, tev nav tiesību likt nodokļu maksātājiem samesties par tavu hobiju,” saka Gulbis. Viņš uzsver, ka profesionālais sports ir tirgus vide – ja rezultāts ir, tad nāk sponsori un ieņēmumi. Valsts līmenī prioritātei, viņaprāt, jābūt citai: “Valsts mērogā mums ir svarīgi veseli cilvēki, kas kustas.”
Šī pieeja nozīmē skaidru fokusu uz masveidību un bērniem. Gulbis uzskata, ka finansējumam jāseko bērnam, nevis sistēmai. Ja atbalsts nonāk pie konkrēta jaunieša, sporta organizācijām rodas motivācija konkurēt par kvalitāti. Pretējā gadījumā veidojas tas, ko viņš sauc par “pārdales ekonomiku” – sistēma, kur katrs cīnās par savu daļu no kopējā budžeta, nevis par kopīgu attīstību.
Kritika izskan arī par Latvijas Olimpiskās komitejas struktūru un vēlēšanu modeli. “Absurda sistēma,” saka Gulbis, norādot, ka federāciju balsstiesības ne vienmēr atbilst to reālajai ietekmei un sportistu skaitam. “Man ļoti nepatīk tā pārdales ekonomika, ka katrs cīnās par savu kumosu,” viņš norāda. Šāda struktūra, viņaprāt, veicina taktisku vienošanos un īstermiņa domāšanu, nevis stratēģisku redzējumu sporta attīstībai.
Ne mazāk kritisks viņš ir par infrastruktūras efektivitāti. “Tik daudz nevajadzīgu telpu. Milzīgas telpas, kuras jākurina un jātīra,” saka Gulbis, runājot par sporta objektiem. Viņaprāt, daļa projektu tiek realizēti ar lieku apjomu un bez skaidras atdeves aprēķina. “Ja objektā nav dzīvības, tas nozīmē, ka tu to neesi izspiedis no maksimuma,” viņš piebilst, uzsverot, ka svarīgākais ir nevis uzbūvēt, bet nodrošināt pilnvērtīgu izmantošanu.
Vienlaikus Gulbis nepiedāvā tikai kritiku, bet arī savu pieeju – lielāku atbildību federācijām un mazāku birokrātiju. “Nedodiet mums naudu, iedodiet mums makšķeri,” viņš saka, aicinot dot sporta organizācijām iespēju pašām apsaimniekot un attīstīt infrastruktūru. Viņaprāt, pārāk bieži sistēma kavē iniciatīvu ar administratīviem šķēršļiem, kas bremzē gan attīstību, gan uzņēmību.
Visbeidzot, Gulbis uz sporta pārvaldību skatās caur profesionālā sporta pieredzes prizmu. “Sports ir ļoti godīga nodaļa. Ja tu esi izdarījis savus mājasdarbus, rezultāti nāks,” viņš saka. Tieši šādu loģiku viņš vēlas redzēt arī sistēmā – skaidrus mērķus, atbildību un izmērāmu rezultātu. Ja rezultātu nav, tad, viņaprāt, jābūt drosmei mainīt pieeju, nevis turpināt uzturēt status quo.
Pilnu raidījumu “Virziens” skaties un klausies ierakstā!
