Basketbola karstumā raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viesojas sporta un citu pasākumu organizētājs, basketbola balss, sestā spēlētāja krusttēvs, mūziķis un uzņēmējs Sandis Miltovičs, kurš dalās savās pārdomās par sportistu būtību. “Tur bišķi tādam pārcilvēkam jābūt,” viņš nosaka.
Mazie, būdīgie iet uz hokeju, tievie, garie uz basketbolu – ir kur “likt” visa garuma latviešus, nosmej raidījuma vadītājs Pauls Timrots. “Godīgi sakot, profesionālā līmenī abos gadījumos jābūt mazliet vairāk, kā tikai tam augumam,” uzskata Miltovičs, “Tur bišķi tādam pārcilvēkam jābūt, jo kaut vai mēs paskatāmies basketbolā, vispār pasaules sportā, tas jau ir balstīts uz to, ka cilvēki tajā saskata kaut ko, kam viņi grib sekot.
Viss pārējais jau ir tikai rezultāts, bet šis milzis vai šis spēks, vai šī jauda, vai precizitāte, vai talants, ir tas, ko cilvēki ir gatavi…” Kā piemēru viņš min, Luka Dončiča brīnumu – sportists, kurš nevienā brīdī īsti neizskatoties pēc pasaules top spēlētāja, taču joprojām ir visiem pāri. “Būs ilgi vēl,” par Dončiču teic Miltovičs, “Tas čalis dominēs, tas ir skaidrs.”
Arī hokejā atrodams labs piemērs – Zemgus Girgensons. “Viņš jau ir tur, kur viņš ir, tā dēļ, ka viņš ir robots – viņa darbaspējas, viņa tas ķermenis. Tādi džeki hokeja pasaulē vienkārši ir ļoti vajadzīgi komandās. Rekur, tas pats Buļugerītis (Teodors Bļugers – aut.) – viņš ir mazāks, bet viņš ir sīksts, viņš ir tā kā skabarga pakaļā – viņu arī nedabūs nost. Tas ir jebkurā sportā – mēs šos varam saskatīt,” stāsta sporta pasākumu organizētājs.
“Es domāju, ka mēs jau esam, ne tikai mēs, bet tie, kas bija kādreiz sabrukuma nācijā, mūs jau “ražoja” kā darba ļaudis un, es domāju, ka tā ir laba un slikta lieta vienlaicīgi – žēl, ka mums ir šāda vēsture, bet tajā pašā laikā – varbūt arī labi – ko tas mums ir iedevis. Paskaties, cik daudz latviešu kaut kur pasaulē dara tāpēc, ka viņi nečīkst un viņi “mauc”,” rezumē Miltovičs.
Pilnu interviju klausies “Ar dziesmu par dzīvi” ierakstā!
