Lieldienu tradīcijas un to nozīme katrā ģimenē ir tik dažāda, tāpēc, raidījumā “Pietura vecākiem” šoreiz “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis apspriedīs, kā Lieldienas tiek svinētas viņu ģimenēs.
Vai bērniem pašiem tradīcijas ir svarīgas? Inga Oliņa stāsta: “Vienu gadu sanāca tā, ka Lieldienās mēs bijām tikai trijatā – es, mūsu meita un vīrs. Nezinu, kāpēc tā sanāca, ka neviens cits pie mums nebija atbraucis, nebija viesu. Varbūt tas bija pandēmijas laiks. Pirms tam mums katru gadu bija izveidojies pasākums, ka es slēpju olas un viesu bērni skraida un meklē. Šoreiz Anete, kurai tad bija laikam 14 gadi, bija viena pati un es nolēmu, ka šoreiz tās olas neslēpšu. Kad es to viņai pateicu, viņa uz mani tā skatījās bez maz vai tā, it kā es būtu pateikusi, ka Ziemassvētku vecīša nebūs. Un man nācās iet un slēpt. Un tad viņa ļoti priecīga ar savu groziņu gāja un meklēja un pat uzņēma laiku, cik ātri viņai tas sanāca.”
“Tādas zināmās dienās atkārtojamas lietas mums veido tādu kā drošības sajūtu, piederības sajūtu,” piebilst Georgs Rubenis. Tāpēc ir arī būtiski ģimenē pievērst uzmanību tam, ka ir svētki un ka mums ir izveidotas kādas tradīcijas. Inga Oliņa ierosina arī piedāvāt bērniem izdomāt vēl kādus papildinājumus jau esošajām svētku tradīcijām.
“Kad bija dzīva mana omīte, mēs Lieldienās braucām pie viņas un mums bija olu ripināšana, ko es neesmu pārņēmusi savā ģimenē. Savukārt tā slēpšana nāk no mana gada Vācijā, kur tajā ģimenē bija tāda tradīcija. Tāpat laika gaidā esam savas Lieldienu tradīcijas papildinājuši ar tādām eiropeiskākām kā šokolādes zaķi un šokolādes olas, kas agrāk nebija īpaši modē.” Tā Inga Oliņa dalās ar savu pieredzi par Lieldienu tradīciju papildināšanu.
Lieldienu tradīcijas bieži vien saistās ar kādiem notikumiem vai lietām pirms tam, piemēram, kristieši ietur 40 dienu gavēni, kas parasti sākas Pelnu dienā un tad Lieldienās var atkal apēst kādu gaļas gabalu. Bet gavēnis pirms Lieldienām var būt arī citādāks, par to savā pieredzē dalās Georgs Rubenis: “Es gavēni no tādiem klasiskajiem esmu pamainījis citās formās. Tā vietā lai no kaut kā atteiktos, es skatos, kas ir varbūt kādas manas uzvedības lietas vai kādas lietas, ko es varētu darīt vairāk. Un tad es apņemos kādu lietu katru dienu veikt vai izdarīt.”
