Dažādu ierīču izmantošana aizvien vairāk aizņem ne tikai pieaugušo laiku, bet arī bērnu, kuriem tās iedod vai piedāvā izmantot tieši vecāki. Tomēr, vai ir tādi optimāli un atbilstoši ekrāna laiki dažādos vecuma posmos un kā bērnus ieinteresēt citām aktivitātēm, pārslēdzoties no gadžeta izmantošanas, raidījumā “Pietura vecākiem” skaidro vecāku izglītības treneri no “Centra ZIN” Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
“Vai ir vispār tāda lieta kā optimāls vai atbilstošs ekrāna laiks dažādos vecumposmos?” vaicā Rubenis. “Kamēr tas bērnam šķiet okay, un viņš pēc tā nealkst vai viņam nav sajūta, ka viņu ļoti ierobežo, tad droši vien tas ir tā kā ģimenes kaut kādos noteikumos,” norāda Oliņa, piebilstot, ka šobrīd bērnus vecāki pie ierīcēm piesēdina ļoti agri.
“Ir pētījumi, kas norāda, ka mazus bērnus jau dažu mēnešu vecumā – ne tas, ka uzsēdina, jo viņiem īstenībā nav tā, ka viņi paši spēj interaktīvi darboties tajā brīdī, kad man ir četri mēneši, bet es redzu kaut kāds bildītes un, iespējams, uz kaut kādu brīdi vecāks to uztver kā tādu formu, kā es tajā laikā varu padarīt kaut ko, kas man ir vajadzīgs,” viņa turpina, “Es nesaku, ka varbūt nekad nevajadzētu tā darīt, bet, protams, ja mēs to izmantojam kā tādu alternatīvo knupīti, es diezgan ātri uz tā uzsēžos.
Skaidrs, ka mēs paši viņus pie šiem gadžetiem piesēdinām. Tad pēc tam ļoti grūti mums viņiem iedot to iespēju – “izskrūvēt” viņus no turienes ārā. Man šķiet, ka vēlams būtu, ka tas ekrāna laiks līdz divu gadu vecumam biežāk tiktu izmantots tiešām retos gadījumos vai arī, kā es esmu nereti teikusi, par to lielo ekrānu, jo tad starp mani un ekrānu ir kaut kāda lielāka telpa – es varu darīt arī kaut ko citu.”
Vecāku trenere iesaka, ka vērtīgi būtu skatīties, piemēram, vienu multenīti kopā, tad doties darīt kaut ko citu: “Pārslēgšanās no vienas darbības uz otru bērnam ir grūta. Šeit vecāks ir kā tāds mediators, kurš – klausies, tagad mēs iesim un uzcepsim cepumus. Ar 90 procentu garantiju saku, ka viņi labprāt ies ar jums cept cepumus, ja viņi zinās, ka tur viņi varēs darboties un kaut kā pieslēgties šim procesam, izbaudīt to būšanu kopā.”
Tomēr aicinājumam darīt kaut ko citu jānotiek rotaļīgi, nevis – “Tagad pietiks, vairs tu nevari skatīties!” “Agresīva darbības pārtraukšana var radīt nepatiku, kreņķus,” paskaidro Oliņa, “vēl papildus tam šī vēlme – aizej, tagad paspēlējies viens pats. Īpaši bērniem līdz trīs gadiem – viņiem ir grūti, viņi varbūt uz kādām piecām sešām minūtēm to var nodrošināt, bet pēc tam viņam šo rotaļu tomēr vajadzētu savā ziņā organizēt.”
