Raidījuma “Pietura vecākiem” vadītājiem un “Centra ZIN” vecāku izglītības treneriem Ingai Oliņai un Georgam Rubenim kāda mamma iesūtījusi jautājumu par 13 gadīgo dēlu, kurš skolā ar klasesbiedriem runājis par kara draudiem, tāpēc mamma vaicā – kādā veidā bērnu no šīs tēmas pasargāt? Tematam Rubenis pievieno vēl vienu jautājumu – kas varētu būt labākais veids, kā radīt drošu sajūtu.
“Ieliekam kastē viņu kaut kur.. nē, paldies par jautājumu, es tagad tā drusku ironizēju par nopietnu jautājumu, kas īstenībā droši vien skar daudzus cilvēkus, – kā runāt par karu,” teic Oliņa, “Mans ieteikums būtu par to runāt. Ieteikums būtu runāt arī par savām emocijām, kā mēs to uztveram, kā mēs jūtamies, ka mēs dusmojamies, neturēt šo tēmu tabu – no tā viņam drošāk nepaliks.”
Turklāt, ja vecāki par to nerunās, tas nenozīmē, ka jaunieši paši par to nedomās vai nerunās savā starpā. “Tad mums viņus tiešām ir jāizolē kaut kur, jo mēs dzīvojam interneta pasaulē. Pat ja jums mājās nav televizora un jūs visu laiku neskatāties ziņas, tas nenozīmē, ka citur mēs nesaņemam dažādu informāciju, ieskaitot visus tiktokus un tā tālāk,” viņa turpina.
“Manuprāt, var ik pa brīdim droši par to runāt, var stāstīt par savām emocijām, var prasīt, kā bērns jūtas, ko par to domā. Protams, izrunāt, kādi ir šie drošības mehānismi, kas mums ir. Viens, mums kā Eiropai, mums kā valstij, mums kā Baltijas valstīm – kādi ir šie te mehānismi, kas mūs pasargā. Neteikt, ka viss ir pupu mizas, nekas nebūs un dzīvosim zaļi, bet varbūt pārrunāt – jā, draudi pastāv, tie eksistē, ko mēs varbūt kā ģimene darītu,” paskaidro Oliņa.
“Labākis būtu runāt, jo caur tādu runāšanu mēs varam uzbūvēt mentālo aizsargsistēmu,” pievienojas Rubenis. “Pajautāt, painteresēties, kas ir tavas bažas, par ko tu uztraucies. Tāpat mēs varam parunāt par bijušajiem vēsturiskajiem notikumiem – tā arī ir forša satuvināšanās tēma savā ziņā, piemēram, par mūsu vecvecākiem, pārrunāt arī ģimenes vēsturisko aspektu,” iesaka vecāku izglītības trenere.
“Varbūt, ka kopīgi paskatīties kādu filmu ar iedrošinājumu, ka šī tēma nav mums tabu – mēs ar tevi varam to pārrunāt, mēs varam attiecināt tavas bažas un tavus uztraukumus, un es varu par savām emocijām – man arī varbūt ir bail, man arī ir satraukumi, ar domu, ka mēs atļaujam viņam justies tā kā viņš jūtas, bet papildus iedodam drošības instrumentus vai pārrunājam, ko riska situācijās mēs arī darām,” viņa rezumē.
