Raidījumā “Pietura vecākiem” klausītāji var iesūtīt savus jautājumus, uz kuriem atbildes meklē “Centra ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis. Šajā reizē kāda mamma raksta, ka 16 gadīgajam dēlam dažus mēnešus ir meitene, taču, satiekoties ar šīs meitenes vecākiem, rodas sajūta, ka ģimenes vērtības būtiski atšķiras. Ko darīt šādā situācijā?
“Tad, kad mēs iemīlamies, tad viss par to cilvēku ir labs, skaists un superīgs. Šeit jebkurš, kurš teiks par manu apbrīnas un mīlestības objektu kaut ko sliktu, – būs kas? Ienaidnieks,” skaidro Oliņa un piemin melnbalto pusaudžu domāšanu, kas ir diezgan kategoriska. Tomēr, kā vajadzētu rīkoties šādā situācijā?
“Būtu jāsaprot, ka neatkarīgi no tā, vai man patīk un vai man liekas, ka šobrīd no tā kaut ko iemācās vērtīgu (vecāki pārsvarā uzskata, ka tam visam ir jābūt ar pievienoto vērtību), viņš vienalga mācās neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nepatīk. Viņš mācās noskaņot sevi kaut kādās situācijās, kaut kādā veidā pielāgoties,” viņa norāda.
“Ja mēs tā skatāmies vēsturiskā kontekstā, vienmēr attiecības ir veidotas no tā paša burbuļa vai savstarpēji līdzīgiem burbuļiem – zemnieki ar zemniekiem, amatnieki ar amatniekiem, luterāņi ar luterāņiem. Mūsdienās tā izvēle nosacīti ir daudz plašāka. Tās atšķirības var but lielas,” pievienojas Rubenis, kam piekrīt arī Oliņa, ka atšķirības var būt lielas, bet svarīgs moments – runa ir par pirmo iemīlēšanos.
“Kāpēc man šis cilvēks šajā mirklī ir ļoti, ļoti iepaticies. Visa pasaule man ir ap viņu. Es vairs nekad nebūšu tāds kā agrāk – tā ir ļoti spēcīga emocija, kuru bieži vien mēs nesam visu mūžu,” viņa turpina, “Tas ir tas, ko es vecākam ieteiktu atbalstīt, jo tiklīdz jūs izteiksiet kritiku – kritiku par citiem vecākiem, jūs izsakāt kritiku par manu izvēli un tai skaitā mani.
Šeit, man šķiet, ka būtu jāpaņem solītis atpakaļ un jānodrošina tā sajūta, ka es nekādā veidā neizsaku nekādus vērtējumus, bet es nodrošinu to sajūtu, ka tu jebkurā brīdī vari pie manis nākt, un es esmu – o, kur jūs bijāt, cik forši un tā tālāk, ka es tomēr esmu šis drošais pamats.”
Uz Rubeņa jautājumu, vai pusaudži kā pāris potenciāli vairāk laika pavadīs tajās mājās, kurās jūtas pieņemti, Oliņa teic, ka viņi uzturēsies vairāk tur, kur jūtas pieņemti un nenosodīti: “Viņiem netiek izteiktas mazas piezīmītes vai komentāriņi. Viņi to lasa un jūt pilnīgi bez maz vai… Pusaudžu kontekstā es nepārspīlētu – mēs tagad atļaujam dzīvot pie mums vai dzīvos tur. Šeit mēs gan drīkstam vilkt robežas, jo viņi vēl robežas nespēj novilkt, bet ar tādu labestību – bez personības aizvainojuma.”
