Ziema katru gadu atnes vienus un tos pašus jautājumus – vai doties uz pirmo ledu, cik droši ir mežā, cik daudz risku esmu gatavs uzņemties. Raidījumā “Zaļais stūris” Māris Olte un Jānis Kļaviņš pievēršas tieši šīm izvēlēm, runājot par cilvēka attiecībām ar dabu laikā, kad kļūdas maksā dārgāk nekā vasarā.
Olte uzskata, ka drošība pati par sevi nevar būt galvenais arguments, pēc kura dzīvot. “Tas, ka nav droši, nenozīmē, ka tur nav jāiet,” viņš saka. Pēc viņa domām, cilvēks, kurš cenšas izvairīties no jebkāda riska, pamazām atsakās arī no pilnas dzīves pieredzes. “Ja cilvēks visu laiku domā tikai par drošību, viņš pārstāj dzīvot,” uzsver Olte, aicinot nevis ignorēt risku, bet to apzināties.
Šī apzināšanās ziemā kļūst īpaši būtiska. Pirmais ledus vilina ar solījumu par lielu lomu un klusumu, taču tas ir arī visneprognozējamākais. Kļaviņš atgādina: “Pirmais ledus vienmēr ir vilinošs, bet tieši tas arī ir visbīstamākais.” Viņaprāt, pieredze dabā nav tikai drosme spert soli, bet spēja laikus saprast, kad labāk to nespert.
Praktiskā realitāte īpaši asi parādās, runājot par vilkiem un medību suņiem. “Vilks neskatās, vai tas ir medību suns vai nē – viņam tā ir teritorija,” saka Kļaviņš. Šis piemērs spilgti parāda, ka daba nepielāgojas cilvēka noteikumiem, un kļūdas vai vieglprātība šeit netiek piedotas. Tas nav stāsts par bailēm, bet par atbildību pret dzīvniekiem, suņiem un pašiem cilvēkiem.
Olte šajā kontekstā uzsver, ka daba nav jāromantizē, bet arī nav jāuztver kā ienaidnieks. “Daba nepieņem kompromisus, bet tā arī nemelo,” viņš saka. Tieši šī godīgā attieksme, pēc viņa domām, ir iemesls, kāpēc cilvēki atgriežas mežā atkal un atkal. “Mēs ejam dabā nevis tāpēc, ka tur ir viegli, bet tāpēc, ka tur ir īsti,” piebilst Olte.
Abi raidījuma vadītāji vienojas, ka risks nav mērķis pats par sevi. “Cilvēks pats izvēlas, cik tuvu viņš grib būt riskam,” saka Kļaviņš, uzsverot, ka izvēlei jābūt apzinātai, nevis impulsīvai. Olte šo domu papildina: “Tas, ka mēs saprotam risku, nenozīmē, ka mums no visa jāatsakās.” Dzīve dabā prasa līdzsvaru starp piesardzību un vēlmi būt klātesošam. “Man liekas, ka dabā cilvēks atceras, kas viņš ir,” viņš piebilst.
