Raidījumā “Zaļais stūris” šoreiz uzmanības centrā dzīve dabā bez starpniekiem un filtriem. Studijas viesis Reinis Pižiks, pazīstams arī kā “Ances ķēniņš” un “Daba laba” saimnieks, dalās pieredzē par medībām, zveju un ikdienu piekrastē, kur daba nav dekorācija, bet vide, kurā jāprot izdzīvot.
“Uzmet akmeni, uzcep,” saka Pižiks, runājot par pamata prasmēm. Šī frāze raidījumā kļūst par attieksmes kodolu – prasmes rodas darot, nevis lasot. Viņa skatījumā cilvēks arvien biežāk baidās nevis no dabas, bet no neērtībām, un tieši tas padara atkarīgu. Uguns, siltums, ēdiens – tās nav romantiskas detaļas, bet pamats, bez kura daba šķiet biedējoša.
Roņu tēma izskan praktiski un bez moralizēšanas. Pižiks stāsta par zaudējumiem zvejā, vienlaikus uzsverot pilnvērtīgas izmantošanas principu. “No roņa visvērtīgākais – saucas “seal oil”,” viņš saka, piebilstot: “Visur var smērēt un var arī dzert.” Šeit nav runa par eksotiku – drīzāk par zināšanām, kas agrāk bija pašsaprotamas, bet šodien bieži tiek aizmirstas.
Tieši šajā punktā saruna kļūst asāka. Pižiks runā par noteikumiem, kas pieņemti, neredzot sekas uz vietas, un par plaisu starp dokumentiem un realitāti. “Kā tie ierēdņi, jāsaprot, kam ir vara? Tautai ir vara, nu,” viņš saka. Šī nav teorija – tā ir ikdiena, kurā aizliegumi un regulējumi saduras ar cilvēku spēju strādāt, dzīvot un uzņemties atbildību.
Svarīga vieta raidījumā atvēlēta zināšanu nodošanai. Pižiks uzsver, ka prasmes nepazūd pašas no sevis – tās pazūd, ja netiek mācītas. “Un tās zināšanas jānodod jaunajām paaudzēm, man liekas,” viņš saka, runājot par atbildību, kas gulstas uz tiem, kuri vēl prot iekurt uguni, sagatavot medījumu un orientēties dabā bez tehnoloģiju palīdzības.
Sarunā iezīmējas arī kritisks skats uz “sterilo” dabu, ko cilvēki vēlas piedzīvot bez lietus, aukstuma un dubļiem. Pižiks norāda, ka tieši šīs neērtības veido patiesu pieredzi, kuru nevar iepakot drošā produktā, nezaudējot būtību. Daba neprasa komfortu – tā prasa klātbūtni un prasmes.
