Vakarā atlaižamies dīvānā, naktī guļam uz matrača, ceļā uz darbu sēžam autosēdeklī. Visur tur ir viens un tas pats materiāls, poliuretāna putas. Tās ir arī ēku siltumizolācijā un pat ledusskapju sienās. Putas ir vieglas, ērtas un izturīgas, taču, kad dīvāns vai matracis savu nokalpojis, tās nevar vienkārši izkausēt vai pārstrādāt.
Tāpēc vecās mēbeles un izolācijas materiāli visbiežāk nonāk izgāztuvēs. Arī pašā ražošanā tiek izmantoti savienojumi, kas var apdraudēt cilvēku veselību.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Polimēru laboratorijas vadošais pētnieks Miķelis Kirpļuks stāsta par starptautisku pētījumu, kurā no augu eļļām izstrādāts jauns putu materiāls bez bīstamām vielām. Nolietotās putas var sasmalcināt un karstā presē pārveidot jaunā, izturīgā materiālā.
Kāpēc poliuretāna putas ir tik grūti aizstāt un pārstrādāt?
Kirpļuks skaidro, ka poliuretāna putas ir viens no visplašāk izmantotajiem putu plastiem. Tās izmanto matračos, ēku, cauruļvadu un ledusskapju siltumizolācijā, automašīnu sēdekļos un apdarē, stūrēs un ātrumu pārslēgu rokturos. Ražošanas tehnoloģijas ir labi attīstītas, bet galvenā priekšrocība ir mīkstās putas, ko izmanto, piemēram, matračos un apavu zolēs. Šādai funkcijai citas alternatīvas šobrīd nav.
Materiālam ir arī ēnas puses. Lielāko daļu poliuretānu iegūst no naftas pārstrādes produktiem, tātad tiek tērēti fosilie resursi. Ražošanā izmanto kaitīgas vielas, izocianātus, bet to iegūšanai vajadzīga vēl daudz bīstamāka viela, fosgēns, ko savulaik izmantoja arī kā ķīmisko kaujas vielu.
Pārstrādi apgrūtina tas, ka poliuretāni ir termocietējoši polimēri. Kad tie sacietē, ķīmiskās saites ir ļoti stabilas, un materiālu ar temperatūru vairs nevar pārveidot. Polietilēnu var uzsildīt un kā plastilīnu pārveidot par ko citu, un arī depozīta punktos nodotās PET pudeles tiek pārstrādātas. Poliuretānu pārstrādes tehnoloģijas līdz komerciālai izmantošanai vēl nav nonākušas. Tās mēģina attīstīt, bet tas ir dārgi un grūti.
Uz raidījuma vadītāja jautājumu, vai nokalpojis matracis vienkārši nonāk Getliņu kalnā, Kirpļuks atbild: “Visbiežāk tā ir.” Viņš norāda, ka šobrīd ir centieni putas savākt un pārstrādāt ķīmiskā veidā, taču, cik viņam zināms, nav izstrādātas loģistikas ķēdes, kā matračus nodot, lai ar tiem pēc tam kaut ko izdarītu.
Ko maina augu eļļas un vitrimēri?
Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts sevi pozicionē kā lietišķo pētījumu centru, kas rada tehnoloģijas, kuras ir diezgan tuvu pārnesei uz industriju. Institūtā pēta ne tikai koksni, bet arī dažādu veidu biomasu. Iepriekšējos pētījumos no dažādām biomasas frakcijām iegūti poliuretāna siltumizolācijas materiāli. Saikne ar koksni bija talleļļa, celulozes ražošanas blakusprodukts, ko pētnieki prot pārvērst par izejvielām poliuretāniem.
Jaunais pētījums saistīts ar polimēriem, ko sauc par vitrimēriem. Rokasgrāmatās polimērus iedala divos veidos. Termoplastus, tos sildot, var pārveidot, bet termocietējošie polimēri pēc reakcijas paliek ķīmiski un termiski stabili. Vitrimēri ir kaut kas pa vidu starp abiem. Kirpļuks min, ka vitrimēru jēdzienu, ja viņš nemaldās, sāka lietot 2011. gadā, kad parādījās pirmās publikācijas. Tagad šis virziens zinātnē ir ļoti populārs, un pētnieki institūtā gribēja būt vieni no pirmajiem. Turklāt, pēc viņa domām, tas ir diezgan reālistisks un kādreiz varētu nonākt arī ražošanā.
Pētnieku mērķis ir iegūt materiālu ar līdzīgām funkcijām, lai varētu aizstāt poliuretānu. Vitrimērus var iegūt no atjaunojamām izejvielām, un tos var pārstrādāt. Kirpļuks uzsver, ka risinājums būtiski nesadārdzinātu esošās iekārtas un ražošanas līnijas nebūtu pilnībā jāpārveido.
Uz jautājumu, kāpēc pārstrāde mēdz būt svarīgāka par bioloģisku sadalīšanos, viņš atbild, ka līdzekļi un resursi materiāla iegūšanai jau vienreiz ir iztērēti, tāpēc nav īsti loģiski to vienkārši atgriezt dabā.
“Ja mēs sākām jau kaut ko darīt, tad vajadzētu turpināt un vēlreiz viņu izmantot, lai tie resursi, ko mēs esam iztērējuši, nebūtu zudībā.”
Pētījums tapis sadarbībā ar diviem partneriem Prāgā. Kirpļuks stāsta, ka sadarbība izveidojās, pateicoties zinātņu akadēmijas atbalstītam pieredzes apmaiņas projektam, kurā zinātnieki no Latvijas brauc uz Čehiju un Čehijas zinātnieki uz Latviju. Čehu kolēģi aptuveni nedēļu strādāja Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā, kur pirmo reizi tika iegūti šie putu materiāli. Pēc tam materiālu aizveda uz Čehiju tālākai izpētei un analīzei, un publikācijas galvenais autors ir zinātnieks no Čehijas.
Cik tālu tas vēl ir no ražošanas?
Kirpļuks atzīst, ka spērts pirmais solis, jo pētījumu izdevies publicēt augstas ietekmes faktora žurnālā. Par to, cik jauna šī ideja ir, liecina arī tas, ka pasaulē šobrīd ir tikai divas kompānijas, kas ražo vitrimērus.
Tehnoloģija šobrīd ir aptuveni trešajā tehnoloģiskās gatavības līmenī, tie ir pirmie laboratorijas eksperimenti. Līdz devītajam līmenim, kad jau notiek izmēģinājumi ražošanas iekārtās, vēl ir vairāki soļi. Arī tas, cik ērts materiāls būtu matračos vai automašīnu sēdekļos, vēl nav pētīts, jo tik tālu pētnieki vēl nav nonākuši. Viņi ir ieguvuši pirmos materiālus, kurus uzskata par ļoti līdzīgu alternatīvu.
Visticamāk, jaunais materiāls būs dārgāks. Esošās tehnoloģijas joprojām izmanto tāpēc, ka tās ir lētākas un ekonomiski izdevīgākas, jo tām bijis ļoti ilgs laiks, lai optimizētu visu, ko var optimizēt. Naftas pārstrādes tehnoloģija pastāv jau vairāk nekā simt gadu. Tomēr Kirpļuks atgādina, ka, izmantojot naftas produktus, mēs, pēc viņa vārdiem, nodarām pāri ne tik daudz dabai, cik paši sev, jo mums pašiem tālāk dzīvot būs grūtāk.
Kā optimistisku scenāriju līdz ražošanai viņš min piecus gadus, ja paveiksies ar finansējumu, pietiks cilvēku, kas to dara, un ja tehnoloģija strādās tā, kā pētnieki cer. Ražošana Latvijā esot diezgan reāls scenārijs, jo ķīmiskā pārstrāde Latvijā nav pavisam izzudusi un ir vairāki uzņēmumi, kas dara ko līdzīgu. Jautājums ir par uzņēmumu motivāciju, vai tie šajā jomā saskata tirgu un vai kāds ir gatavs investēt jaunā un riskantā pētījumā.
Kirpļuks stāsta, ka zinātnieka pamatuzdevums ir meklēt finansējumu, un laboratorija līdz šim bijusi diezgan veiksmīga. Finansējumu meklē ne tikai valsts grantos, bet arī Eiropā, sadarbojoties ar vietējo un ārvalstu industriju un veidojot kopīgus projektus ar ārvalstu partneriem.
No viena un tā paša izejmateriāla var iegūt gan cietas putas siltināšanas paneļiem, gan mīkstas putas dīvānu un matraču pildījumam. Tas izdodas, mainot materiāla ķīmisko struktūru, precīzāk, šķērssaišu blīvumu, kas nosaka materiāla mehāniskās īpašības.
Ceļš līdz ražošanai prasa pacietību, taču Kirpļuks saka, ka viņam patīk būt zinātniekam. Lielāko gandarījumu darbā sniedz tas, ka katru dienu jāsastopas ar jaunām problēmām un jāmeklē risinājumi, kādu līdz šim nav bijis, tāpēc īstas rutīnas nav.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.




