ceturtdiena, 19. novembris
SākumsKultūra“Man nevajag savas spalvas gludināt!” Lauris Dzelzītis atklāti par dzīves izvēlēm un...

“Man nevajag savas spalvas gludināt!” Lauris Dzelzītis atklāti par dzīves izvēlēm un atgriešanos teātrī

Aktieris Lauris Dzelzītis necenšas izlikties par kādu citu vai dzīvot pēc apkārtējo priekšstatiem. Viņš atzīst, ka ne viss dzīvē izvērties, kā savulaik iecerēts, taču par savām izvēlēm runā ar tiešumu un pašironiju. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” aktieris stāsta par attiecībām, savu patvērumu Alojā, sarežģīto posmu pēc aiziešanas no Dailes teātra un atgriešanos uz skatuves.

Kad dzīve izvērtas citādi, nekā iecerēts

Savulaik Dzelzītis iegādājies īpašumu dzimtajā Alojā, būdams pārliecināts, ka reiz tur vasaras pavadīs viņa bērni. “Es to vietu iegādājos, kad man bija 28 gadi, jo es biju pārliecināts, ka man būs ģimene un ka bērniem jāaug laukos vasarā. Nu, nesanāca,” atklāj aktieris.

Lai gan dzīve izvērtusies citādi, viņš par to runā bez liekas dramatizēšanas. Dzelzītis uzskata, ka labāk būt vienam nekā nonākt attiecībās, kurās nejūtas labi. “Tūkstots un viens procents labāk šādi, nekā iekrist kaut kādās lamatās,” viņš nosaka.

Vienlaikus aktieris neslēpj, ka reizēm pietrūkst skaidra atskaites punkta, kas piešķirtu dzīvei virzienu. Sarunā par ģimeni un bērniem kā iespējamu motivāciju viņš atzīst: “Man motivācija nulle vispār. […] Tu visu laiku kaut ko dari, un kāpēc?” Viņš atzīst, ka reizēm pietrūkst savas vadošās zvaigznes – skaidra mērķa, kura dēļ tiekties uz priekšu.

Alojā – sava pasaule un rehabilitācijas centrs

Īpaša vieta Dzelzīša dzīvē ir Alojai, kur viņam pieder divas mājas. Vienu īpašumu ar nosaukumu “Plūdoņi” viņš ar humoru dēvē par savu rehabilitācijas centru. Savukārt otru, kas saistīta ar bērnības atmiņām, aktieris vēlāk atpircis, veco ēku nojaucis un tās vietā uzbūvējis jaunu.

Laukos viņš daudz ko dara pats, un tieši praktiskais darbs sniedz īpašu gandarījumu. “Es tur atgūstu kaut kādu vīriešu pašapziņu, jo es tur zinu, es tur māku un es tur daru, un tur ir rezultāts,” skaidro aktieris. Šeit viņš var ne tikai atpūsties no teātra, bet arī redzēt konkrētu sava darba rezultātu.

Taču vēlmei pēc savas vietas ir arī dziļākas saknes. “Ja tu esi kaut kad izlidināts no mājām, ir kaut kāda tāda paranoja,” Dzelzītis atzīst, skaidrojot, kāpēc viņam tik svarīga ir personīgā telpa un drošības sajūta: “Man obligāti vajag to mājas vietu, kur es ieeju, aiztaisu durvis un varu pasūtīt visu pasauli.”

Smags posms un atgriešanās teātrī

Sava vieta, kur atgūt spēkus, Dzelzītim ir īpaši svarīga arī aktiera profesijas dēļ. Turklāt pēdējie gadi profesionālajā dzīvē nav bijuši vienkārši. Atskatoties uz laiku pēc aiziešanas no Dailes teātra, viņš atzīst, ka šī pieredze likusi citādi paraudzīties uz apkārtējiem cilvēkiem.

“Diezgan smagi postoši, bet nenormāli vērtīgi. Tu vienkārši ieraugi ļoti daudzus cilvēkus pavisam citā gaismā,” stāsta aktieris. Daži cilvēki no viņa dzīves pazuduši, savukārt citi negaidīti izrādījuši lielu cilvēcību.

Atgriešanās Dailes teātrī notikusi pēc sarunām par iespējamu lomu. Vēlāk Dzelzītis uzzinājis par ieceri veidot izrādi pēc filmas “Vēl pa mēriņam” motīviem. Lai gan filma ir viena no viņa iecienītākajām, aktiera pirmā reakcija uz piedāvāto lomu bijusi kategoriska: “Nē, nē, nē, nē, nē. Tā nav mana loma vispār.”

Tomēr, atsaucoties uz slaveno filmu “Krusttēvs”, viņš joko, ka saņēmis piedāvājumu, no kura nav varējis atteikties. Tagad Dzelzītis atkal ar prieku strādā teātrī.

Toties ārpus skatuves aktieris pēc papildu uzmanības netiecas. Atceroties kāda pasākuma atklāšanu, kurā pulcējusies sabiedrības elite, viņš ar sev raksturīgo tiešumu norāda, ka šāda gozēšanās un izrādīšanās nav domāta viņam: “Mans darbs ir uz skatuves. Man nevajag savas spalvas gludināt.”

Lai gan Dzelzītis ar prieku atgriezies teātrī, emocionāli smagas lomas joprojām prasa ievērojamu atdevi. Piemēram, pirms izrādes “Mirdzošā pilsēta” satraukums mēdz izpausties pat fiziski.

Ar pašironiju par dzīves nopietnajām lietām”

Lai gan Dzelzītis atklāti runā par dzīves grūtībām un bērnības pieredzi, viņš uzsver arī paša atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. “Es esmu bijis mīlēts, un viss ir bijis labi. Un visas problēmas dzīvē principā ir manis paša radītas,” atzīst aktieris.

Dzelzītim svarīgi ir nevis vienkārši nodzīvot dzīvi, bet mēģināt to izprast un izjust visā tās sarežģītībā. Viņš neslēpj, ka šāds ceļš reizēm ir smagāks, taču tieši emociju intensitāte viņam šķiet vērtīga.

“Es labāk to arklu vilkšu smagāku, bet man patīk. Līdz ar to es varu būt skumjāks, citreiz depresīvāks, bet mani smiekli arī skanēs skaļāki līdz ar to.”

Nopietnās pārdomas aktieris gan nemitīgi papildina ar ironiju. Dzelzītis smejas, ka no rītiem parasti pamostas lieliskā garastāvoklī, jo smadzenes vēl nav paspējušas aptvert, kas ir dzīve. Pēc pāris stundām smaids gan varot pazust.

KOMENTĀRI

0 Komentāri
Jaunākie
Vecākie Populārākie

CITI LASA

JAUNĀKIE