Piecpadsmit olimpiskās spēles nozīmē vairāk nekā tikai skaitli biogrāfijā. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” ilggadējais sporta komentētājs un mūsu pašu leģenda Anatolijs Kreipāns atklāj, kā šie gadi izskatās no komentētāja kabīnes – bez romantizēšanas, ar darbu, nogurumu un disciplīnu.
“Es nekad neesmu braucis uz olimpiskajām spēlēm kā tūrists,” saka Kreipāns. Atlantā šis princips kļuva īpaši skaidrs. “Atlantā mēs komentējām faktiski bez atelpas,” viņš atceras. Sacensību vietas bija tālu, dienas – garas. “Uz spēļu norises vietu mēs braucām pusotru stundu ar autobusu,” piebilst komentētājs.
Olimpiskās spēles katrā pilsētā esot citādas – atšķiras loģistika, atmosfēra un darba intensitāte. Tomēr nemainīgs paliek viens – gatavošanās, kas attiecas arī uz citiem sporta notikumiem. “Es vienmēr gatavojos tā, it kā man būtu divas pārraides,” uzsver Kreipāns. Tiešraide neprasa tikai balsi, tā prasa drošību zināšanās. “Viss kaut kas var atgadīties,” viņš saka, skaidrojot, ka jābūt gatavam neparedzētajam – traumu paziņojumiem, rezultātu korekcijām, sensācijām.
Viņa profesionālā filozofija balstās precizitātē. Faktu pārbaude, uzvārdu izruna, valodas tīrība – tas nav sīkums. “Uzvārdu izruna ir cieņas jautājums,” akcentē Kreipāns, retoriski piebilstot: “Kāpēc mēs paši latviešu valodu padaram par nabagu?” Viņa skatījumā komentētājam jārunā tā, lai saprot visi. “Normāli cilvēki skatās sportu, ne tikai profesionāļi,” atgādina Kreipāns.
Piecpadsmit olimpisko spēļu laikā viņš piedzīvojis ne tikai maratonus ēterā, bet arī tikšanās ar pasaules sporta ikonām. No ātrākā cilvēka pasaulē Useina Bolta līdz biatlona čempionam Svenam Fišeram – šīs epizodes viņš uztver profesionāli, nevis kā trofejas. Komentēšana klātienē dod citu enerģiju nekā darbs studijā – stadionu spriedze un skatītāju elpa ietekmē arī balsi. “Vieglatlētika man vienmēr ir bijusi kroņdisciplīna,” atzīst Kreipāns.
Šogad olimpiskajās spēlēs sporta žurnālista balss neskan, un to pamanījuši arī skatītāji. Sociālajos tīklos cilvēki rakstot, ka viņa pietrūkst. Par šo tematu Kreipāns izvēlas nerunāt plaši. “Par šo tematu es, godīgi sakot, vispār negribu runāt, jo nu… kā ir, tā ir,” viņš saka, tomēr atzīstot: “Man arī ļoti pietrūkst tas, kas ir jau bijis ierasts ik pa diviem gadiem.”
Pēc tik daudziem gadiem ēterā viņa attieksme nav mainījusies. Sportu viņš neuztver kā formālu pienākumu. “Sportu es neuztveru kā darbu,” saka Kreipāns. Tā ir atbildība, interese un nemainīga gatavība būt klāt brīdī, kad notiek kaut kas liels. Un tieši tāpēc viņa balss daudziem joprojām nozīmē uzticēšanos.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies ierakstā!
