Dažādu apstākļu dēļ Latvijas mednieku dzinējspēks un medību procesa galvenā esence ir mežacūkas, raidījumā “Zaļais stūris” teic mednieks un SIA “Ieroči” pārstāvis Arvids Baumanis. “Kā arī rāda iepriekšējos gados nomedītais dzīvnieku skaits, tomēr kaut kā medniekiem tā interese par stirnu medīšanu mazliet krīt,” viņš norāda.
“Šobrīd es teiktu – medības pamazām uzņem kaut kādus apgriezienus, pateicoties tam, ka tā stirnāžu sezona ir ieskrējusies,” teic Baumanis, “Kā arī rāda iepriekšējos gados nomedītais dzīvnieku skaits, tomēr kaut kā medniekiem tā interese par stirnu medīšanu mazliet krīt. Tas ir interesanti, jo savulaik, kad stirnas bija limitēti dzīvnieki, tad škēndējās par to – ko ta tur uz četriem viens āzis. Zināma taisnība, protams, tajā ir, ka uz četriem āzis slikti dalās, bet kaut kā tas asums mazliet ir krities, man tā šķiet.”
“Es teiktu, ka viena lieta gan ir pilnīgi skaidra,” viņš turpina, “ka Latvijas mednieku dzinējspēks, Latvijas medību procesa galvenā esence ir mežacūkas. Līdz ar to, ka mežacūku šī brīža populācija ir sašķobījusies Āfrikas cūku mēra ietekmē, tad ir vietas, kur veči, kā saka, ar slapjām pierēm un melnu muti medī mežacūkas.”
Limbažu pusē Baumanis novērojis, arī Madonas un Lubānas pusē, ka mazi mežacūku bariņi kaut kur ik pa brīdim “uzpeld” – tos var redzēt kamerās vai pārejam ceļu. “Reāli pirms diviem gadiem vasarā bija tā, ka vienā vakarā varēja saskaitīt uz vairākiem laukiem ap simts cūkām – trīs četri bariņi, pieci bariņi. Principā, ja būtu luste, varētu nomedīt katru vakaru, atminas mednieks.
“Jāteic, ka man arī zināms sentiments cūku medībās ir, jo cūkas, neskatoties uz to, ka rokas pa dubļiem un ož tā, kā ož, bet viņas tomēr ir – tur ir tāds izaicinājums. Viņas ir jestras, uzvedība interesanta. Ja ir runa par lielajiem kuiļiem, tad viņi ir ļoti slīpēti un advancēti, tad tur var izdomāt, ka tu sēdēsi tur un nekur citur, un viņam jānāk šeit, bet nē, viņš nāk tā, ka tu viņu nevari “paņemt”,” nosaka Baumanis.
Pilnu raidījumu “Zaļais stūris” klausies ierakstā!
