Latviju mēdz saukt par zaļu valsti, kur ūdens ir tīrs un daba – neskarta. Taču tikai aptuveni 35 procenti iekšzemes ūdeņu atrodas labā vai augstā kvalitātes klasē. Raidījumā “Zaļais stūris” Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts un projekta “LIFE GoodWater IP” vadītājs Jānis Šīre skaidro, kādā stāvoklī patiesībā ir mūsu upes un ezeri un ko iespējams darīt, lai situāciju uzlabotu.
Ziemas kļūst maigākas, un tas nav tikai sajūtu jautājums. “Realitāte jau ir tāda, ka ziemas kļūst maigākas un siltākas, un ledus iešanas līdz ar to vairs nav tādas, kā bija un vajadzētu būt. Un tā pašattīrīšanās arī notiek mazāk,” saka Šīre. Ja agrāk stabils sals un ledus palīdzēja ūdeņiem dabiskā veidā atjaunoties, tad tagad šie procesi notiek retāk un vājāk. Upes kļūst jutīgākas pret slodzi, un katrs piesārņojuma avots atstāj redzamākas sekas.
Skaitļi runā paši par sevi. “Latvijā augstā un labā ūdeņu kvalitātes klasē ir tikai apmēram 35 procenti ūdeņu,” norāda eksperts. Pārējie vairāk nekā puse atrodas vidējā vai pat sliktā stāvoklī. “Jo sliktāka klase, jo lielāka ir cilvēka izraisīta ietekme,” uzsver Šīre, norādot, ka ūdeņu kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no cilvēka rīcības.
Runājot par piesārņojuma avotiem, Šīre skaidro, ka problēma nav viennozīmīga: “Viens var būt notekūdeņi jeb punktveida piesārņojums – no attīrīšanas iekārtām vai individuālajiem kanalizācijas risinājumiem.” Nozīmīgs ir arī izkliedētais piesārņojums no lauksaimniecības un mežsaimniecības teritorijām. Taču jautājums nav tikai par ķīmisko sastāvu – būtiska ir arī upju fiziskā pārveidošana. “Cilvēki ir ļoti naski uz mazo upju aizdambēšanu,” viņš piebilst.
Risinājumi jau pastāv un daļa no tiem tiek ieviesti praksē, norāda eksperts. “Mitrājus parasti veido upju augštecēs, meliorētās teritorijās,” viņš skaidro. Šādu sistēmu mērķis ir palēnināt ūdens plūsmu un ļaut dabai pašai attīrīt piesārņojumu. “Jo vairāk tas aizaug, jo labāk – ūdens filtrējas tur cauri, barības vielas tiek attīrītas un savāktas,” stāsta Šīre. Atsevišķos gadījumos tas nozīmē pat 20–30 procentu piesārņojuma samazinājumu.
Taču lielākais klupšanas akmens bieži nav tehnika, bet noteikumi. “Mums ir diezgan lieli caurumi likumdošanā,” viņš atzīst. Piemēram, dambju īpašniekiem nav obligāta pienākuma izbūvēt zivju ceļus. Bez skaidras atbildības un prasībām pat labākie ieteikumi var palikt tikai uz papīra.
Tomēr pilnīgs pesimisms nav vietā. “Man ir kluss optimisms, ka šī projekta rezultāti nebūs rekomendācijas, kas iegulsies atvilktnē un krās putekļus,” saka Šīre. Tiek apsvērti konkrēti soļi, tostarp Staiceles dambja likvidēšana uz Salacas. “Es gribētu 10 gados vismaz pusi Latvijas ūdeņu labā kvalitātē,” cer speciālists.



