“Mums ir pieejams simtprocentīgs finansējums dambju nojaukšanai, bet cilvēki Latvijā tam joprojām neuzdrošinās pieteikties,” raidījumā “Zaļais stūris” saka Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdeņu programmas vadītāja Magda Jentgena. Viņasprāt, mēs dzīvojam laikā, kad ir visas iespējas atbrīvot upes un ļaut tām elpot, taču bailes un birokrātija joprojām kavē pārmaiņas.
Latvijā šobrīd iespējams nojaukt vecos aizsprostus ar pilnīgu finansējuma atbalstu, tomēr interese ir pārsteidzoši zema. Jentgena stāsta, ka cilvēkus biedē neskaidra likumdošana un bailes izdarīt “nepareizi”: “Tur ir kaut kādas bailes no sodīšanas, ka izdarīs kaut ko nepareizi. Mums likumdošana uz dambja būvēšanu un nojaukšanu skatās vienādi – kā uz būvniecības procesu.” Viņa uzsver, ka tas ir absurdi, jo dambja nojaukšana atjauno upes veselību, nevis to apdraud.
“Mēs varam pierādīt, ka dambja nojaukšana ir ātrākais un efektīvākais veids, kā atjaunot upes,” norāda Jentgena, “Pasaules Dabas fonds ir gandrīz vienīgais, kas gatavo pieteikumus un iesniedz projektus. Finansētāji paši nāk un jautā – kāpēc Latvijā tik maz organizāciju to dara?” Vienlaikus viņa paskaidro – upes, kas atbrīvotas no mākslīgiem šķēršļiem, atdzīvojas pārsteidzoši ātri. Piemēram, Riežupē pēc dambja nojaukšanas jau nākamajā pavasarī atgriezušās lašveidīgās zivis.
Runājot par cilvēku attieksmi, Jentgena ir tieša: “Mēs iedomājamies, ka varam uzbūvēt aizsprostu un paturēt ūdeni kā savu, bet tā ir pilnīgi nepareiza domāšana. Plūstošais ūdens nevienam nepieder – tas ir kopējs labums, un mēs to aizmirstam.” Viņa uzskata, ka sabiedrībai vēl jāmācās redzēt upes kā dzīvas sistēmas, nevis kā dekoratīvus ainavas elementus.
Latvijā ir vairāk nekā 12 tūkstoši upju, un daudzām no tām ceļu uz nārsta vietām bloķē desmitiem mazu aizsprostu. Jentgena uzsver, ka šī nav tikai vides problēma, bet arī domāšanas maiņas jautājums – par to, kā mēs uztveram dabu un savu lomu tajā. “Cilvēkiem ir jāsaprot, ka dabas atjaunošana sākas ar vietējo vēlmi – ja cilvēks negribēs, tad upe arī neelpos,” viņa piebilst,“Upēm vienkārši ir jāļauj elpot. Kad tās atbrīvo no dambjiem, ūdens sāk kustēties, atnāk dzīvība, un viss notiek pats no sevis.”
Pasaules Dabas fonds kopā ar vietējām pašvaldībām īsteno vairākus upju atjaunošanas projektus Alūksnes un Melnupes apkaimē, un katrs veiksmīgi pabeigts darbs kļūst par iedvesmu nākamajam. “Jo vairāk cilvēku redzēs, kā upe atdzīvojas, jo vairāk gribēs to turpināt. Tas ir lipīgi – redzēt, kā daba pati elpo,” saka Jentgena.
