Sajūta, ka dari kaut ko nepareizi – daudziem jaunajiem vecākiem tas ir ikdienas fons. Vai bērnu drīkst ņemt rokās katru reizi, kad viņš raud? Vai tas viņu neizlutinās? Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro – tieši pirmajos mēnešos veidojas mazuļa drošības sajūta, un vecāku rīcībai ir lielāka nozīme, nekā bieži šķiet.
Oliņa uzreiz vērš uzmanību uz būtisko – attiecības ar bērnu nesākas brīdī, kad viņš sāk runāt. Tās veidojas jau no pirmajām dienām – caur pieskārieniem, acu kontaktu un balss intonāciju. “Šīs pirmās attiecības ir tas pamats, kādā bērns nākotnē veidos attiecības un kā viņš uztvers pasauli – vai tā ir droša vai nedroša,” viņa uzsver. Citiem vārdiem – zīdainis var nesaprast vārdus, bet viņš ļoti precīzi sajūt attieksmi.
Viens no izplatītākajiem mītiem, ar ko saskaras vecāki, ir bailes bērnu izlutināt. Taču šeit speciāliste ir nepārprotama. “Regulāra, konsekventa atsaukšanās uz bērna vajadzībām nav izlutināšana,” saka Oliņa. Viņasprāt, zīdaiņa raudāšana nav manipulācija, bet vienīgais veids, kā viņš var pateikt, ka viņam kaut kas nav kārtībā – un uz to ir jāreaģē.
Taču ar reaģēšanu vien nepietiek – nozīme ir arī tam, kā mēs esam kopā ar bērnu. Īpaši svarīgs ir fiziskais tuvums – turēšana rokās, šūpošana, glāsti. “Jo vairāk jūs viņu “izpeldināsiet” šajā pirmajā gadā dziļā, mīļā, siltā aprūpē, jo patstāvīgāks viņš būs nākotnē,” uzsver Oliņa. Tas ir paradokss, kas daudziem šķiet pārsteidzošs, – tuvība neveido atkarību, bet gan drošību.
Te parādās vēl viens būtisks aspekts – tas, ko darīt, kad bērns raud. Sabiedrībā joprojām dzīvs priekšstats, ka bērnam jāļauj “izraudāties”, taču speciāliste to noraida. “Ideja, ka viņam ir jāizraudās, līdz viņš iemieg, ir pilnīgi aplama,” viņa saka. Šajā vecumā bērns vēl nespēj pats regulēt emocijas, tāpēc viņam nepieciešama vecāka klātbūtne un palīdzība.
Ne mazāk svarīga ir arī komunikācija. Tā sauktā “bēbīšu valoda” – maigāks tonis, vienkāršāka runa – nereti tiek uztverta ar skepsi, taču patiesībā tai ir būtiska nozīme. “Tas bērnam rada drošības sajūtu, absolūtu tādu pūkainu, mīļu ietvaru,” skaidro Oliņa. Šāda saziņa palīdz bērnam justies sadzirdētam un pieņemtam vēl pirms viņš pats spēj izteikties.
Savukārt vēl dziļāks slānis atklājas vecāku emocijās. Bērns ne tikai uztver vidi, bet arī burtiski “nolasa” pieaugušā iekšējo stāvokli. “Viņš kopumā aizņemas jūsu emocijas – vai nu mieru, vai trauksmi,” norāda Oliņa. Tas nozīmē, ka vecāku pašu miers kļūst par vienu no svarīgākajiem instrumentiem bērna labsajūtas veidošanā.
Rubenis sarunai piešķir plašāku perspektīvu, aicinot uz zīdaiņa ienākšanu pasaulē raudzīties kā uz vienu no lielākajām dzīves pārejām. “Tā ir viena no tām pārejām, ko cilvēks dzīves laikā šķērso, kas ir visintensīvākā,” viņš uzsver. Viņaprāt, tieši šajā laikā vecāku klātbūtne, vērīgums un spēja būt emocionāli pieejamiem nosaka, cik droša bērnam šķiet jaunā pasaule.
Tāpat arī pārejas kvalitātei ir ilgtermiņa nozīme. “Ja šī pāreja ir trauksmaina un pilna ar stresu, tas ļoti ietekmē bērna turpmāko pieredzi,” skaidro Rubenis. Tas nozīmē, ka pirmajos mēnešos piedzīvotais nav tikai īslaicīgs posms – tas veido fonu, uz kura bērns turpmāk veidos attiecības ar sevi un citiem.
