Kāda mamma raidījuma “Pietura vecākiem” vadītājiem un vecāku izglītības treneriem Ingai Oliņai un Georgam Rubenim iesūtījusi jautājumu par situāciju ar savām meitām, kurām ir 7 un 8 gadi. Vecākā samērā labi reaģē uz mājās esošajiem noteikumiem, taču jaunākā meita īsti nereaģē. Kā rīkoties šādā situācijā?
Mamma raksta, ka viņa ir mēģinājusi arī dažādas sodīšanas metodes, piemēram, ierobežojot ekrāna laiku un citas lietas, taču jaunāka meita tāpat neievēro noteikumus, situāciju raksturo Rubenis. “Esi sveicināts, svabadais gars!” nosaka Oliņa, “Tātad jums ir bērns, kas mazāk pakļaujas noteikumiem – no vienas puses varbūt, ka tas ir arī labi.
Kāpēc labi? Tāpēc ka varbūt šeit jums ir jāpārskata, varbūt ir jāparunājās un jāpārdomā, vai tie noteikumi ir savā ziņā racionāli, visiem pieņemami, vai tie noteikumi nav noteikumu pēc, kur bērns jūt, ka tas ir tikai tāpēc, lai kaut kādā veidā mani ierobežotu. Šeit bērns droši vien ir sašutis par to (te mēs spekulējam par tiem noteikumiem) – kas ir tie noteikumi.”
Ja tas ir – sakārto savu istabu, tad uzsvars atkal ir uz “savu”, taču tā ir arī bērna istaba, un arī viņa dzīvo savā mājā. Nereti vecākiem ir tendence teikt: “Šī ir mana māja, un manā mājā rīkojas tā.” Savukārt “sodi, kas ir vērsti uz sodīšanu, cerot, ka mainīsies uzvedība,” turpina vecāku trenere, “gandrīz nekad nestrādā. Tā ir neefektīva taktika.”
Ņemot vērā, ka māsu starpība ir tik neliela, iespējams, atšķirība nav tajā, ka vecākā māsa labāk izprot noteikumus, bet gan bērnu temperamentos, piebilst Rubenis, kam piekrīt arī Oliņa, tomēr aicinot paskatīties arī no cita skatu punkta: “Mums ir tendence domāt, ka mums ir jāpiespiež bērni uzvesties tā kā mums ir ērti, bieži vien aizmirstot, ka viņi ir atsevišķas personas.
Viņiem arī ir kaut kāda teikšana par savu laiku, teikšana par saviem hobijiem, teikšana varbūt par vajadzību atpūtai, par laiku atpūtai. Mēs atkal nezinām tos noteikumus, tāpēc man ir grūti šobrīd konkretizēt.”
