Humors ģimenē var būt gan dziedinošs spēks, gan negaidīts ievainojuma avots – īpaši tad, ja bērns vēl tikai mācās robežas starp smiekliem un aizvainojumu. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kā atpazīt veselīgu rotaļīgumu un kad vecākiem jāiejaucas, lai joks nepārvērstos par dzēlienu.
Oliņa uzsver, ka bērna humors bieži vien ir dabisks rotaļīgums, kas mazina spriedzi un palīdz justies droši: “Es zinu, ka man nekas nedraud. Un tas ir tāds viegluma stāvoklis, kuru mēs kā vecāki varam iedot.” Taču šis vieglums ne vienmēr saglabājas – dažkārt bērns izmanto jokus kā veidu, kā aizbēgt no sarežģītām situācijām. Tādos brīžos smiekli vairs nav par jautrību, bet par izvairīšanos no nepatīkamām sajūtām.
Arī Rubenis norāda, ka humors bērnu dzīvē nav tikai “smiešanās pēc smiešanās”, tas prasa sociālas prasmes un asu prātu. “Humors jau īstenībā ir ļoti daudz ar intelektu saistīts. Asprātība nozīmē ass prāts,” viņš skaidro. Tāpēc robeža starp joku un aizvainojumu ir jāvēro īpaši uzmanīgi. Kā norāda Oliņa: “Tad, ja joki kļūst par izsmiešanu vai pasmiešanu, ir jāstāsta bērnam, ka tas ir nepatīkami.”
Tomēr nereti tie ir paši pieaugušie, kuri nepamana robežas. Oliņa dalās ar personisku pieredzi: “Es kaut ko tādu ļoti dzēlīgu pateicu un pēkšņi sajutu to, ka tas viņam bija “dūrieniņš”,” viņa atzīst. Šādi brīži atgādina, ka bērns jūt nianses tikpat spilgti kā pieaugušais. Vecākiem šāda situācija ir iespēja parādīt, ka kļūdas var atzīt un attiecības – salabot.
Vēl viens raidījuma akcents ir humors kā uzmanības signāls. Daži bērni izmanto jokus, lai tiktu pamanīti vai lai iekļautos grupā. “Tad jautājums – vai tā ir uzmanības vajadzība vai izdzīvošanas stratēģija?” jautā Rubenis. Tā nav slikta uzvedība, bet gan aicinājums vecākiem pievērst uzmanību tam, kas bērnam patiesībā nepieciešams – drošība, pieņemšana vai klātbūtne.
Noslēgumā speciālisti atgādina, ka humors ģimenē var kļūt par brīnišķīgu tuvības valodu, ja neviens netiek “upurēts” joku labā. “Smejieties daudz kopā, tas ir ļoti vērtīgi, ļoti veselīgi,” saka Oliņa, “Humorā priecāsies visi tajā brīdī, ja visi būs iesaistīti, nevis tad, ja kāds būs tas, par kuru mēs pasmiesimies.” Humors vieno, nevis šķeļ, ja bērns jūtas redzēts, cienīts un paņemts līdzi smieklu brīdī, nevis atstumts no tā.
