Tu ieskaties spogulī, un tas pēkšņi kļūst par vērtējumu. Domās ieskanas balss, kas salīdzina, kritizē un apšauba – bieži skaļāka par jebkuru ārēju komentāru. Kāpēc tā notiek, un vai šo balsi vispār jaunietis spēj apklusināt? Par to raidījumā “Rītdienas maršruts” runā Georgs Rubenis un “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa.
“Tu vari būt talantīgs, spējīgs, un tomēr katru dienu dzīvot ar sajūtu – es neesmu pietiekams,” saka Rubenis. Šī sajūta, kā viņš uzsver, nereti nav saistīta ar realitāti, bet ar to, kā mēs paši ar sevi runājam – ar to iekšējo dialogu, kas var būt gan atbalstošs, gan graujošs. Šo dialogu nepārtraukti pastiprina apkārtējā vide. “Spogulis kļūst par tiesnesi, sociālie tīkli – par pastāvīgu salīdzināšanas platformu,” norāda Rubenis.
Jaunietis ne tikai skatās uz sevi, bet arī nepārtraukti vērtē, vai viņš atbilst citiem, vai ir pietiekami labs, pietiekami skaists, pietiekami veiksmīgs. Šajā brīdī īpaši spilgti parādās vēlme piederēt un bailes tikt noraidītam. Kā skaidro raidījuma vadītāji, kauns un nedrošība šajā vecumā ir dabiska attīstības daļa, taču problēma sākas tad, kad šīs sajūtas pārvēršas par pastāvīgu pašapšaubi.
Te arī slēpjas viens no biežākajiem klupšanas akmeņiem – pieaugušo reakcija. “Tas, ka mēs sakām – “tev viss ir labi”, pusaudzi var pat kaitināt, jo viņš sevi uztver citādāk,” saka Oliņa. Ar vienkāršu mierinājumu nepietiek, jo jaunietis savu realitāti piedzīvo pavisam citādi. Vēl vairāk – bērni ļoti precīzi uztver ne tikai vārdus, bet arī to, kā mēs runājam par sevi un citiem.
“Bērni ļoti pieķeras tam fonam, kā mēs runājam – arī tam, ko paši nemaz neapzināmies,” uzsver Oliņa. Tieši šis “fons” vēlāk kļūst par viņu pašu iekšējo balsi. Ko darīt brīdī, kad šī balss sāk dominēt? Risinājums nav to apklusināt, bet pārveidot. “Jautājums ir – kā mēs mazinām sava iekšējā kritiķa spēku, lai tas kļūst nevis par kritiķi, bet par mentoru,” saka Oliņa.
Tas vienkāršais veids patiesībā ir domāšanas maiņa – iemācīties pārvērst iekšējo kritiķi par mentoru, kurš nevis nosoda, bet palīdz saprast, ko vari darīt citādi. Praktiski tas sākas ar ļoti vienkāršām lietām. “Aicinājums pateikt vismaz dažas labas lietas – “cik forši tev tas izdevās”, “man prieks par tevi”,” saka Oliņa. Tas var būt tikpat vienkārši kā dienas beigās nosaukt trīs lietas, kas izdevās.
Brīdī, kad domas aiziet katastrofizēšanā, palīdz jautājums: kas ir sliktākais, kas var notikt? “Iekšējais kritiķis var kļūt draudzīgāks – nevis “kā tu izgāzies”, bet “ko tu vari no šī iemācīties?”” piebilst Rubenis. Šī maiņa – no nosodījuma uz mācīšanos – ir mazs, bet izšķirošs solis ceļā uz veselīgāku pašvērtību.
Iespējams, pats svarīgākais atgādinājums – tu neesi projekts, ko vajag nepārtraukti uzlabot. “Pašvērtība nav komplimentu summa – tās ir attiecības ar sevi,” saka Rubenis. Un šīs attiecības sākas brīdī, kad tu pārstāj ar sevi karot.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
