Šoreiz savu jautājumu raidījumam “Pietura vecākiem” iesūtījusi kāda skolotāja, kas vaicā, kā rīkoties, ja klasē ir skolēni, kas nemitīgi caur dažādām ne pārāk patīkamām rīcībam pievērš sev uzmanību un līdz ar to arī traucē darbu pārējai klasei? Atbildes uz jautājumu rod vecāku izglītības treneri no “Centra ZIN” Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
“Tad, kad es labi uzvedos un sēžu mierīgi klasē, vai man kāds pievērš uzmanību?” jautā Oliņa. Pedagoģe situācijas aprakstā minējusi un ko arī labi var izprast, ka šī vajadzība ir pēc uzmanības. “Iespējams, ka man šī uzmanības vajadzība ir nepietiekamā daudzumā arī varbūt mājās, nereti tā ir tāda diezgan savstarpēji saistīta lieta,” piebilst vecāku trenere.
“Tad, kad es uzlieku sev miskasti uz galvas, pēkšņi man parādās skolotāja, ja vajag vecāki, ja vajag, īstenībā visa klase skatās uz mani,” viņa turpina, “Tā vajadzība pēc šīs uzmanības – tas ir, nevis kaut kāda pašapliecināšanās, bet tad, kad tev maziņš bērniņš brauc pa slīdkalniņu, viņš saka: “Tēti, skaties uz mani!”” Uzmanība no mammas un tēta, arī tuvākajiem ir vajadzīga, tad mēs jūtamies labi, nosaka Oliņa.
“Tā ir tāda bērnu nepeciešamība, ka uz mani tomēr lūkojas, ka es esmu. Man šis esamības apliecinājums ir nepieciešams. Vēlams, ja es tieku pabarots pirms man ir šīs sajūtas bads, kas acīmredzami ir šiem skolniekiem, tad es varu tīri labi funkcionēt tālāk – man nav vajadzības vilkt to miskasti uz galvas un tēlot klaunu, mēdīties un pievērst sev uzmanību,” viņa skaidro.
“Tāpēc ka man uz to brīdi ir vienalga, vai tas ir ar pozitīvu konotāciju, šī uzmanība, vai – nē, tā vienkārši ir, jo, kamēr es sēžu un smuki pierakstu sev puķītes kladītē, tikmēr man neviens īsti nepievērš uzmanību.”
Ko tomēr varētu darīt pedagogs, kas ar šo saskaras skolā? “Pedagogam es teiktu pavērot, vai viņai ir kontakts ar šiem jauniešiem vispār atsevišķi, jo var arī būt, ka īstenībā viņi meklē to kontaktu, tikai nezina kā,” iesaka Oliņa, “Te mēs, pieaugušie, esam tie, kas šo kontaktu paši iniciē. Līdzīgi, kā es jūtos daudz veiksmīgāk un daudz labāk par to, ja vecāks, piemēram, atnāk un piedāvā man to spēli, nevis man jāiet un visu laiku jādīc.”
