Raidījuma “Pietura vecākiem” ekspertiem Ingai Oliņai un Georgam Rubenim no “Centra ZIN” kāda mamma raksta šādi – gaidām ģimenē pieaugumu, taču pirmais bērns, sešgadnieks, jau tagad saka, ka negrib brāli vai māsu. Kā sagatavot šīm lielajām pārmaiņām pirmo bērnu, vaicā mamma.
“Iekāpiet viņa kurpēs! Protams, ka mēs kā pieaugušie saprotam, ka tas būs viņam ieguvums, bet šobrīd nekāda ieguvuma viņam no šī apstākļa nav. Tā godīgi,” nosaka Oliņa un aicina saprast bērna iekšējo sajūtu, kas neredz tos labumus no mazāka brāļa vai māsas – uzmanība tiks nozagta, īpaši jāattiecas, jābūt klusam un spēlēties kopā vēl kādu laiku arī nebūs intereses.
“Lai palīdzētu vecākam, īstenībā vairāk koncentrēties, ka tam mazajam ir tā paveicies – viņam būs tik foršs brālītis vai māsiņa, ka tu esi tā vērtība viņam. Otrādi apspēlēt, nevis, ka tev ir tagad jāpriecājas un jāberzē rociņas, ka mums būs vēl viens maziņš ķipars ģimenē, bet drīzāk to, ka tam maziņajam, kas mums būs, ka viņam būs paveicies ar to, ka viņam ir tik foršs, kolosāls un interesants brālis, kas varēs varbūt kādreiz viņam palīdzēt,” viņa skaidro.
“Iedot to vērtību viņa eksistencei – tā vecākā bērna eksistencei, nevis otrādi, ka tev tagad ir jāpriecājas par otru,” turpina Oliņa, “Protams, ka mēs to uz abām pusēm pēc tam darīsim, bet arī dažreiz, piemēram, var vērtīgi iedot sajūtu, ka es konsultējos ar tevi – “Klausies, tu esi tuvāk viņam pēc vecuma, tu labāk atceries bērnību, kā tev šķiet, kādu mantiņu mēs varētu viņam izvēlēties?”” Vecāks var censties iedot sajūtu, ka pirmā bērna klātbūtnei, zināšanām un prasmēm ir liela nozīme.
Bieži vecākie bērni iegādājas kādu dāvanu tikko dzimušajam mazulim, taču arī šo var apspēlēt otrādi – itkā mazais ķipars ir iegādājies kaut ko īpašu savam lielajam brālim. “Šeit drīzāk – stiprināt vecākā bērna pašvērtējumu, pašapziņu, sākt ar viņu konsultēties,” viņa iesaka, papildinot, ka svarīgi pieņemt pirmā bērna sajūtas, piemēram, pasakot: “Es tevi tā saprotu!”
“Te noteikti domāt kādu īpašo laiku divatā – izpildīt tikai ar vecāko bērnu,” vēl kādā padomā dalās Oliņa, “”Klausies, es tā esmu sailgojies pēc tevis, man tā gribētos aiziet ar tevi tikai divatā pastaigā” – ieņemt drusciņ arī to “partijas lomu” tajā pusē barikādēm. Tas nenozīmē, ka mēs kaut kā necienīgi vai negatīvi izsakāmies par maziņo, bet esam saprotoši pret tām bažām, stāstām, kā mēs ilgojamies. Tajā brīdī, kad mēs pavadām to laiku, sakām – “Klausies, cik forši bija ar tevi papļāpāt, man tā tevis pietrūka!””
