Reizi nedēļā klausītāji ir aicināti rast atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem, kas sasitīti ar bērnu audzināšanu un ģimenes sapratni. Raidījumā “Pietura vecākiem” uz vecāku jautājumiem atbild “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
Jautājums: Ģimenē ir 3 bērni, vecākais ir puika, kuram ir 12 gadi. Viņš regulāri pavada laiku ekrānos, bez ierobežojumiem vidēji tas ir virs 8 stundām dienā. Tajā brīdī, kad vecāki uzliek ierobežojumu un ekrāns tiek ņemts nost, tad ir histērija un bļaušana. Nav iespējams neko izrunāt, jo nemitīgi ir jautājumi un spiediens par atļautā ekrāna laika palielinājumu.
Inga Oliņa: Tas jau vairāk izklausās pēc sekām kādam procesam, kas ir bijis pirms tam. Man ir pārliecība, ka, ja mēs cieņpilni un ar interesi attieksimies pret bērnu hobijiem, tad viņiem ir telpa un vēlme, pirmām kārtām, dalīties ar šo savu pasauli un, otrām kārtām, uzklausīt mūsu idejas un vēlēšanās darīt kaut ko citu. Jautājums ir, kādas ir alternatīvas un cik ļoti es spēšu tevi ieinteresēt ar kādām citām nodarbēm? Jo 12-gadīgu bērnu diez vai varēs pierunāt izšūt krustdūrienā tā vietā, lai viņš uzspēlētu spēles, kur viņš gūst diezgan vieglu apmierinājumu un baudu no tā, ka iziet tur kaut kādus uzdevumus.
Klausītājas aprakstītajā situācijā man liekas, ka ir runa jau par atkarību. Ja noņem un ir tāda reakcija, tas ir līdzīgi kā cilvēkam, kuram ir narkotiku atkarība, mēģinātu noņemt šo te impulsu, šo lietu. Šajā situācijā es teiktu, ka vajag ņemt nost tos ekrānus un tad būs tāda kā detoksikācija. Bet būtu ļoti vēlams, lai tas nenotiek ar kliegšanu un nosodījumu. Tā vietā to darām līdzjūtīgi, emocionāli gādīgi, sakot: “Es saprotu, ka tu gribi spēlēt, es varu iedomāties, cik ļoti tev pietrūkst.”. Te gan arī jāuzmanās, jo varbūt tas ir veids kā bērns tiek galā ar savu trauksmi vai kādām bažām – tad būtu jāpadomā kādi vēl ir tie veidi kā šo satraukumu varētu mierināt.
Georgs Rubenis: Šajā gadījumā gan nav runa par datorspēlēm, bet par videoservisiem ar īsajiem video un par čatošanu ar mākslīgo intelektu.
Inga Oliņa: Čatošana ar mākslīgo intelektu gan varētu būt arī kaut kas cits, jo tikpat labi tā varētu būt ļoti liela interese par to, kā tas notiek. Ja bērns ietu un grebtu koka rūķīšus šķūnītī, taisītu papīra lidmašīnas vai spēlētu šahu tās 8 stundas, tad neviens vecāks uz to neskatītos kā uz kaut ko sliktu. Bet skaidrs, ka ekrāns pats par sevi bērnu tā kā apēd, trūkst citu sensoro impulsu. Tāpēc jautājums ir – vai var atrast tām interesēm citus analogus, kas ir ārpus ekrāna? Ja bērns čato ar mākslīgo intelektu par kaut kādām viņu interesējošām lietām, būtu vērts paskatīties, kur analogajā pasaulē šādas intereses var apmierināt – vai tas būtu šahs, erudītu pulciņš vai kāds cits pulciņš.
