Sarežģīta tēma pieaugušajiem, bet vēl sarežģītāka tā ir bērniem un īpaši jauniešiem – liekais svars. Raidījumā “Pietura vecākiem” Inga Oliņa un Georgs Rubenis, kuri ir “Centra ZIN” vecāku izglītības treneri, atbild uz klausītājas jautājumu, kas skar 16 gadīgo meitu, kurai ir liekais svars – kā par to runāt, kā risināt un ko ņemt vērā, lai pusaudzis vai jaunietis justos droši un sadzirdēti.
“Kāda mamma raksta par savu meitu – meitai ir 16 gadi un, kā mamma raksta, viņa diezgan pārdzīvo, ka meitai ir liekais svars,” situāciju raksturo Rubenis, “Viņa ir mēģinājusi iedrošināt meitu doties uz visādām sporta nodarbībām, ir piedāvājusi dažādas diētas mājās, ierobežojusi cukurus un visus saldos dzērienus. Pati mamma raksta, ka viņa diezgan intensīvi nodarbojas ar sportu, taču kādu reizi meita bija piekritusi aiziet, nevis uz sporta nodarbību ar viņu, bet ar draudzeni un draudzenes tēti. Mamma jūtas nedaudz nenovērtēta. Kādā veidā viņa var palīdzēt motivēt un dabūt meitu fiziski kustēties, un ieturēt diētas tā, lai viņa iegūtu cita rakstura ķermeņa vizuālo izskatu?”
“Pārrakstām šo situāciju ar sievu un vīru – kā būtu, ja mani uz sporta zāli visu laiku aicinātu vīrs? Kā es ar to justos?” aicina aizdomāties Oliņa, pieminot arī beznosacījuma pieņemšanu, “Cik ļoti es būtu pretīmnākoša pret šo aicinājumu? Es drīzāk būtu dusmīga vai es kaut kā vēl vairāk sevi kritizētu un nevarētu pieņemt, un man sekot šim te, droši vien, ka es saprotu, ka man ir liekais svars, visdrīzāk – es sāktu aizsargāties. Šeit šajā situācijas aprakstā mēs arī to ļoti uzskatāmi redzam.”
Ar mammu ir vēl trakāk, paskaidro izglītības trenere, “jo ja jau mammai es nepatīku, kas pie tam visdrīzāk ir ļoti gādīga un rūpīga. Tad jau noteikti, ja jau es viņai arī liekos ne visai laba, tad noteikti ar mani nav kaut kas kārtībā.” Savukārt Rubenis piebilst, ka līdz galam nav skaidrs, vai liekais svars ir arī meitas problēma vai arī tas ir tikai mammas vērtējums.
“Mēs jau esam saprātīgi cilvēki,” 16 gadu vecumu komentē Oliņa, “Tas nāk vēl ar citem smagiem procesiem manā gan galvā, gan ķermenī, gan viskautkur, gan arī identitātes meklējumos, bet tas, ko es varu ieteikt mammai – es šo tēmu aiztaisītu ciet, bet mēs jau nevaram atņemt, viņa tāpat jau zina – tā meitene. Pirmais solis – apsēsties un atvainoties.” Vecāki arī nereti piemin veselības tēmu, kas ir taisnība. “Lai es varētu spēt uzsākt šo te savu ceļojumu, man ir jāiedod tā sajūta, ka es esmu brīva bez šī vērtējuma,” viņa paskaidro.
“Aizdomāties un mēģināt saprast, vai es esmu radījis vai es spēju, vai es gribu radīt bērnam tādu vidi, kurā bērns var būt ar mani kopā drošs un uzticēties, un tajā brīdī, ja mums ir nodibināta un izveidota droša piesaiste un saikne, tad mēs tikai varam tādas mērķtiecīgas lietas kaut kādā veidā virzīt. Lai arī kādā veidā mēs to darām, nerada to, ko mūsdienās sauc par bērnības traumām, ko mēs kā vecāki radām saviem bērniem,” rezumē Rubenis.
