Raidījumā “Pietura vecākiem” katru nedēļu klausītāji ir aicināti uzdot sev interesējošus jautājumus par ģimenes vērtībām, bērnu audzināšanu un citām tēmām. Uz jautājumiem atbild “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
Jautājums: “Ģimenē ir 3 bērni, vidējā ir meita, kurai ir 16 gadi un mācās 9.klasē. Problēma ir tajā, ka tikko no viņas kaut kas tiek prasīts vai no viņas kaut kas tiek sagaidīts, tā meitene izvairās no atbildības. Skolā sekmes ir labas un ar apmeklējumu viss ir kārtībā, bet, tikko ir kāda nepatīkama saruna vai tik tikko no viņas kaut kas tiek prasīts, tā meitene dodas prom pastaigā draudzenēm vai izvairās.” Kā rīkoties, ja pusaudzis izvairās no sarunām?
Izvairīšanās parasti notiek tad, kad jau zinām, ka būs šī komunikācija, kas mums radīs nepatīkamas sajūtas. Ja es zinu, ka tūlīt man kāds lasīs lekciju par to, ka es vispār nepiedalos mājas dzīvē un neuzskatu par pienākumu, piemēram, salikt traukus trauku mazgājamā mašīnā vai izdarīt vēl kādas lietas.
Varbūt kāds arī man nepiekritīs, bet es ieteiktu nodalīt jaunieša istabu kā atsevišķu vienību, respektīvi, šī istaba vai stūris ir jaunieša paša karaliste un atsevišķs no pārējām koplietošanas telpām.
Mājā kopumā katram vajadzētu būt saviem pienākumiem. Man ieteikums būtu, pirmkārt, ja prasām jaunietim kaut ko izdarīt, tad to neformulēt kā jautājumu. Piemēram, teikt nevis “Vai tu iznesīsi miskasti” bet gan “Lūdzu, iznes miskasti” ko var papildināt ar “Vai man tev pēc 10 minūtēm atgādināt?”. Otrkārt, ja es prasu – “Vai tu man lūdzu varētu uztaisīt tēju?” (un šajā gadījumā “vai” ir pieņemams, jo es prasu vairāk priekš sevis) tad pieņemt, ja viņa pasaka “Nē.” Un neuzbāzties ar savām lekcijām, jo iespējams, ka viņa tās uztver kā fona skaņu un momentāni aizies uz savu istabu, jo uztvers to kā draudu.
Vēl var padomāt, ka varbūt uz laiku pārtraukt lasīt šīs te lekcijas, jo pēc 12 vārdiem viņa tālāk vairs nedzird. Ja ar skolu viss ir kārtībā un mēs visu laiku ieciklējamies uz vienām lietām, tad varam nepamanīt un nenovērtēt kādus sīkumus. Piemēram, pateikt: “Cik jauki, ka tu man ielēji tēju”. Jo mums ir tendence biežāk ievērot to, ko viņi neizdara, nevis to, ko viņi izdara.
