Pusaudzis vecākiem atbild noraidoši piedāvājumam kopīgi pavadīt laiku, kas mammas un tētus rosina domāt – vai kaut kas nav kārtībā? Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kā atšķirt dabisku vajadzību pēc brīvības no emocionālas atsvešināšanās un kā saglabāt saikni ar pusaudzi.
“Ja bērns vai jaunietis negrib piedalīties ģimenes aktivitātēs, tas ne vienmēr nozīmē, ka kaut kas ir slikti,” uzsver Oliņa, skaidrojot, ka pusaudžu vecumā attālināšanās ir dabisks posms personības attīstībā – tā ir daļa no neatkarības mācīšanās. “Atsvešināšanās pusaudžu vecumā bieži vien ir dabiska – tas ir posms, kad bērns mācās būt patstāvīgs,” viņa piebilst.
Vecākiem gan jāmācās saskatīt robežu starp brīvības meklējumiem un emocionālu noslēgšanos. “Ir jāskatās, cik krasi mainījusies bērna uzvedība. Ja agrāk viņš bija atklāts un pēkšņi kļūst noslēgts, tad gan vajadzētu pievērst uzmanību,” aicina Rubenis. Pusaudzim bieži vien vienkārši ir par daudz – skola, mājasdarbi, pulciņi, sociālie kontakti.
Un tieši šajos brīžos vecākiem ir jāpaliek mierīgiem un saprotošiem. “Vecākiem svarīgi neuztvert bērna “negribu” personīgi – tas nav noraidījums, bet vajadzība pēc savas telpas,” atgādina Oliņa. Tā vietā viņa iesaka saglabāt interesi par pusaudža pasauli un izvairīties no kritikas: “Ja mēs sakām, ka bērns “dara tikai štruntu”, viņš nevēlēsies pievienoties mūsu aktivitātēm.”
Arī Rubenis piekrīt – jo vairāk vecāki nosoda bērna izvēles, jo lielāka kļūst distance. Viņš uzsver: “Vecākiem jāmēģina saprast, kas slēpjas aiz bērna uzvedības – bieži tur ir vajadzība, nevis spīts.” Tāpēc svarīgāk par stingru “nāc līdzi” ir saruna un sapratne – mēģināt kopā atrast aktivitātes, kas interesē visus, vai vienkārši ļaut pusaudzim atpūsties no sociālās slodzes.
Noslēgumā abi eksperti atgādina, ka vecāku uzdevums nav turēt bērnu ciešāk, bet palikt emocionāli pieejamiem. “Attālināšanās nenozīmē attiecību zaudēšanu. Bieži vien tas ir brīdis, kad bērns vienkārši mācās būt viņš pats,” saka Oliņa, “Vecāku uzdevums nav turēt bērnu ciešāk, bet palikt emocionāli pieejamiem, lai viņš zina, ka jūs esat tepat, kad būs vajadzība.”
