Robežpārkāpšana ir emocionālās telpas un iekšējās robežas, tās robežas, kuras arī mēs kā ģimene katrs veidojam. Ko tas varētu nozīmēt, ja bērns konsekventi, regulāri pārkāpj robežas? Par ko tas varētu signalizēt? Par to stāsta “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
No vienas puses, – lai es iemācītu kādam ievērot manas robežas, man droši vien ir jācenšas ievērot arī tā otra cilvēka robežas. Mazu zīdainīti mēs vēl īsti neaudzinām. Bet tiklīdz bērni paaugās, tad vecumam atbilstošā veidā skaidrojam, kā ievērot manas robežas. Piemēram, bērns man sit ar rociņu, es bērna rociņu paņemu nost un saku – man sāp, tā nevajag darīt, lūdzu tā nedari.
Mums pašiem arī jāvēro to, kā mēs ievērojam arī citu robežas. Un ne tikai attiecībā pret bērnu, bet arī citiem līdzcilvēkiem. Mēs kā sociālas būtnes, sociāli dzīvnieki lielākoties mācāmies no tā, ko mēs redzam – kādus uzvedības paternus, kādas shēmas, kā cilvēki savā starpā darbojās.
Otra lieta, kā šīs negatīvās robežu pārkāpšanas darbības veidojas – ja mēs līdz galam neredzam, kāda ir šīs uzvedības patiesā vajadzība. Tā var būt, piemēram, uzmanības pievēršana – mani ievēro tikai tad, kad es pārkāpju kāda cilvēka robežas.
Vai robežu pārkāpšana var būt arī dabisks izpausmes veids, dzīves mācīšanās procesa sastāvdaļa?
Jā, bērniem ir kādi attīstības posmi, kuros viņi ir pietiekami egocentriski un tā doma par to, ka tam otram sāp – tāda faila vienkārši vēl nav. Mums kā vecākiem ir šīs te sociālās normas jāmāca. Bet ir jāņem vērā tas, ka šī faila vēl nav un sodīšana vai dusmošanās var nelīdzēt. Ir jāstāsta, kāda būtu tā pareizā uzvedība. Piemēram, trīsgadniekam smilšukastē stāstīt, ka citi ar tevi nedraudzēsies, ja metīsi smiltis – viņam tas var nebūt svarīgi, jo trijos gados daudzi bērni pavada laiku spēlējoties vienatnē.
Tas gan nenozīmē, ka arī trijos gados mēs nevaram ar viņiem nedaudz padiskutēt par šo tēmu. Nav jēgas lasīt lekcijas un izpausties garos referātos. Bet pa drusciņam dažreiz pieminēt kādu detaļu, varbūt no kādas multiplikācijas filmas – stāstīt to kā darīt, nevis kā nedarīt. Vienkārši atbilstoši vecumposmam sekot līdzi, kā es šo vienu aspektu cieņpilnās attiecībās varu šim vecumposmam piedāvāt.
Vairāk klausies raidījuma “Pietura vecākiem” ierakstā:
