Raidījumā “Pietura vecākiem” vecāku izglītības treneri no “Centra ZIN” Inga Oliņa un Georgs Rubenis nosauc dažādas labas lietas, ko iegūst bērns, kad priekšā vai kopā ar vecāku tiek lasīta grāmata, kā arī – kāpēc bērns izvēlas lasīt vienu un to pašu stāstu vai grāmatu katru reizi un kāpēc to vajadzētu atļaut darīt.
“Kas ir tas, ko bērni iegūst no šāda veida kopīgas norises un kopīgas nodarbes? Protams, viena no tām lietām, ja mēs skatāmies tādā plašākā bildē, ir tas, ka tās dažādās tēlu sistēmas paplašina arī iztēli un metaforisko domāšanu, bet noteikti ir tas emocionālais aspekts,” teic Rubenis.
“Mēs varētu sadalīt lasīšanu itkā vēl divās daļās, piemēram, lasīšana kopā un lasīšana priekšā, kas abas divas patiesībā ir ļoti svarīgs instruments valodas apguvei, valodas attīstībai,” paskaidro Oliņa, “Bērni valodu un lasītprasmi mācās jau no tā brīža, kad viņiem šī mazā, četrkantīgā grāmatiņa ar pāris pīlītēm un zaķīšiem, kad viņš sāk to turēt uz pareizo pusi. Tas ir par lasītprasmi tai skaitā.”
Tāpat arī lasīšana kopā ir ļoti svarīga. “Dažreiz mums tas ir ļoti mokoši – es itkā gribu ātri tev palasīt un pašam būtu interesanti, bet rekur te viens maziņais ķipars – tagad sēžam un visu laiku pārrunājam katru bildīti vai arī ejam atpakaļ, netiekam uz priekšu. Tas arī ir vajadzīgs un ļaujiet, un izbaudiet šo brīdi! Pēc kāda brītiņa jūs teiksiet viņam: “Kāpēc tu nelasi?”” norāda vecāku trenere.
Būtisks priekšnosacījums lasīšanai kopā un priekšā ir tas, lai bērnam šī grāmata asociētos ar kaut ko patīkamu. “Caur stāstu formu mēs kā vecāki varam palīdzēt bērnam nodot īstenībā ļoti daudz vērtīgas informācijas, jo bieži vien pasakās ir dažādi tēli, dažādi varoņi, dažādas attiecības, parādās dažādas emocijas,” stāsta Rubenis.
“Caur pasaku tēlu sistēmām mēs varam parādīt plašāk emociju spektru, piedzīvojumu spektru, parādīt arī īstenībā, – ja mēs tā gribētu analizēt pasakas, tur ir dažādi rīcības un uzvedības modeļi, kas var parādīt bērniem priekšā iespēju lauku,” viņš skaidro, kam piekrīt arī Oliņa: “Es domāju, ka vispār sekas un cēloņus mēs tur varam ieraudzīt – dažādas saturiskās lietas.
Nereti bērniem patīk lasīt vienu un to pašu, bet ļaujam viņam.. Tā atkal ir tāda vēlme būt kaut kur drošībā, un es to stāstu arī pārzinu, un jūs tur nedrīkstat sajaukt, bet nereti ir tā, ka mēs to lasīšanu priekšā izmantojam kā buferzonu starp miegu un pārējo. Te ir jautājums, vai mēs tomēr nevarētu kādreiz arī lasīšanu ārpus šīs buferzonas “izvilkt ārā”? Ar mērķi, ka lasīšana priekšā ir atsevišķs notikums.”
