“Vai tu esi nogurusi manis dēļ?” – šāds jautājums no bērna mutes var vecāku apstādināt uz vietas. Nogurumu bērni pamana daudz ātrāk un uztver daudz personīgāk, nekā pieaugušie bieži apzinās. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kā par savu nogurumu runāt godīgi, bet tā, lai bērnam nerastos sajūta, ka pieaugušā izsīkums ir viņa vaina.
Oliņa uzsver, ka bērni ļoti precīzi nolasa pieaugušo emocionālo stāvokli: “Bērns ļoti ātri pamana, ka vecāks ir noguris, pat ja mēs to skaļi nesakām.” Pirmsskolas vecumā bērni pasauli uztver egocentriski – viss, kas notiek apkārt, šķiet tieši ar viņiem saistīts. “Piecgadīgs bērns pasauli uztver ļoti egocentriski. Viņam šķiet, ka viss notiek viņa dēļ,” skaidro Oliņa, uzsverot, ka tieši tāpēc vecāka nogurums bērnam var kļūt par personisku pārdzīvojumu.
Sarunā izskan doma, ka klusēšana šādās situācijās var nodarīt vairāk ļauna nekā pati atklātība. “Ja vecāks ir noguris un klusē, bērns šo klusumu piepilda ar saviem secinājumiem,” saka Rubenis. Bērns var sākt domāt, ka viņš ir izdarījis kaut ko nepareizi vai ka vairs nav pietiekami interesants, lai vecāks gribētu būt kopā. Tāpēc eksperti uzsver – par nogurumu ir jārunā, bet bērnam saprotamā, drošā veidā.
Oliņa aicina vecākus nogurumu nosaukt skaidri un bez aplinkiem: “Bērnam ir svarīgi dzirdēt skaidri: mamma ir nogurusi nevis tevis dēļ, bet dzīves ritma dēļ.” Šāds vēstījums palīdz bērnam noņemt vainas sajūtu un atgriezt drošības izjūtu attiecībās. Arī Rubenis uzsver: “Nogurums pats par sevi nav problēma – problēma ir tad, ja bērns to sāk uztvert kā savu vainu.”
Nogurumā īpaši saasinās bērna vajadzība pēc uzmanības. “Bērni var būt ļoti izsalkuši pēc uzmanības, un nogurumā tas kļūst īpaši jūtams,” atzīst Oliņa. Taču uzmanība nenozīmē nemitīgu izklaidēšanu. “Dažreiz bērnam nevajag aktīvu rotaļu, bet vienkārši klātbūtni,” viņa piebilst, uzsverot, ka bērnam svarīgākais ir sajūta, ka vecāks ir pieejams.
Neliels, bet kvalitatīvs kopā būšanas brīdis var būt ļoti nozīmīgs. “Arī kopīga atpūta ir attiecības – ne tikai darīšana, bet būšana kopā,” saka Rubenis. Savukārt Oliņa papildina: “Desmit minūtes īstas klātbūtnes bērnam bieži ir vērtīgākas par stundu pusklātbūtnes.” Tieši šādi mirkļi bērnam apliecina, ka attiecības saglabājas arī tad, kad vecāks ir noguris.
