Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis pievēršas tēmai, kas daudziem vecākiem šķiet pazīstama, bet ne vienmēr apzināta – pāraprūpei. Saruna izgaismo robežu, kur rūpes pārtop kontrolē, un parāda, kā šī robeža var ietekmēt ne tikai bērna attīstību, bet arī attiecības ģimenē.
No malas pāraprūpe bieži izskatās kā īpaša gādība – vecāks, kurš visu zina labāk, visu paredz un visu sakārto bērna vietā. Taču, kā skaidro Oliņa, šajā modelī centrā nereti nav bērns: “Pāraprūpe vairāk saistās nevis ar bērna vajadzībām, bet ar vecāku vajadzībām.” Viņa norāda, ka vecāks sāk pārņemt bērna izvēles – no tā, ko ēst un vilkt mugurā, līdz tam, kā pavadīt brīvo laiku.
Strādājot ar vecākiem, Oliņa bieži redz, cik grūti ir atkāpties un ļaut bērnam pašam piedzīvot situācijas. “Neapzinātas vecāku bailes nespēj dot bērnam autonomiju,” viņa uzsver. Ja bērnam netiek ļauts sastapties ar vilšanos vai robežām, viņš neiemācās pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību – prasmes, kas kļūst izšķirošas vēlāk dzīvē.
Arī Rubenis sarunā uzsver – pāraprūpe patiesībā vairāk stāsta par pašu vecāku, nevis bērnu: “Pāraprūpe nav par bērnu, bet tas ir par vecāku.” Viņš aicina vecākus apzināti atkāpties un ļaut bērnam darīt pašam, pat ja tas nozīmē kļūdas, kritienus vai ne ideālus lēmumus.
Viens no skaidrākajiem signāliem, pēc kuriem pāraprūpi var atpazīt, ir nepārtraukta kontrole. Tā var izpausties gan kā vēlme sekot līdzi katram bērna solim, gan kā nespēja pieņemt viņa izvēles. “Jums ir ļoti slikti bez šīs kontroles, bet jūs viņu visu laiku turat arī tajā kontrolē,” norāda Oliņa, raksturojot sajūtu, ko piedzīvo daudzi vecāki.
Risinājums nav atteikties no rūpēm, bet mainīt to formu. Tas nozīmē neiet uzreiz palīgā, kad bērns sastopas ar grūtībām, ļaut viņam pašam izvēlēties – pat ja izvēle nav ideāla –, un pieņemt, ka kļūdas ir būtiska mācīšanās daļa. “Dodiet viņam iespēju kļūdīties, mēģiniet paši,” aicina Oliņa, uzsverot, ka vecāka loma ir būt blakus kā atbalstam, nevis kontrolēt katru soli.
Sarunas noslēgumā izskan būtiska atziņa par vecāku lomu ilgtermiņā. “Bērnu izaugsmei un attīstībai biežāk ir vajadzīga nevis kontrole, bet telpa, kurā bērns var kļūdīties,” uzsver Rubenis. Savukārt Oliņa piebilst: “Tas ideālais ir, kad jūs pamazām kļūstat nevajadzīgs bērnu ikdienas funkcionālajā dzīvē.”
