Pilns grafiks, nepārtraukti pienākumi un sajūta, ka diena paiet, bet nekas līdz galam nav izdarīts – šī ir realitāte, ar ko saskaras arvien vairāk jauniešu. Raidījumā “Rītdienas maršruts” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kāpēc pārslodze kļūst par normu un kāpēc ar vienkāršu “vairāk saņemties” šeit nepietiek.
Ikdienas skrējiens sākas ar vēlmi visu paspēt – skolu, darbu, attiecības un vēl atrast laiku sev. Taču realitātē šī vēlme bieži pārvēršas vilšanās sajūtā. Kā atzīst Rubenis, “Ir dienas, kad šķiet – skola, darbs, attiecības ir viss, bet izrādās, ka vajag arī laiku sev.” Un pat tad, kad tiek darīts daudz, rodas sajūta, ka nepietiek: “Skrienu riņķī, mēģinu darīt visu, bet tik un tā atpalieku no sava iztēlotā grafika.”
Tomēr problēma nav tikai darāmo lietu daudzumā. Bieži vien jauniešus vairāk nogurdina nemitīgais spiediens izvēlēties “pareizo” ceļu. “Mēs visu laiku liekam jauniešiem kaut ko izprognozēt, līdz ar to viņi dzīvo stresā,” norāda Oliņa. Šī domāšana tiek nostiprināta arī ar biedējošiem scenārijiem par nākotni. “Ja tu nemācīsies labā skolā vai nepabeigsi šo skolu, nebūs laba darba, nebūs labas dzīves,” viņa papildina. Rezultātā jaunietis nevis attīstās, bet dzīvo pastāvīgā spriedzē.
Izeja no šī apburtā loka sākas ar vienkāršu, bet ne vienmēr vieglu soli – izvēlēties. Nevis mēģināt visu izturēt, bet apzināti noteikt prioritātes. Oliņa uzsver, ka perfekcionisms bieži vien ir lieks slogs: “Varbūt, ka nevajag visos priekšmetos būt lieliskam – varbūt pietiek ar sešinieku vai piecinieku.” Spēja atteikties no idejas par ideālu rezultātu visur ļauj atgūt kontroli pār savu laiku un enerģiju.
Taču pārmaiņas nesākas tikai ar lieliem lēmumiem – tās slēpjas arī ikdienas sīkumos. Piemēram, vienkāršs princips: ja uzdevumu var paveikt piecās minūtēs, tas jādara uzreiz. “Dari to uzreiz, neatliec,” iesaka Oliņa. Pretējā gadījumā nepabeigtie darbi krājas kā atvērtas cilnes datorā – katra pati par sevi maza, bet kopā rada nepārtrauktu spriedzi.
Īpaši viltīgs pārslodzes cēlonis ir FOMO (fear of missing out) jeb bailes kaut ko palaist garām. Šī sajūta liek piekrist gandrīz visam – pasākumiem, projektiem, iniciatīvām –, pat ja tam nav ne laika, ne enerģijas. Kā saka Oliņa, “FOMO – tā ir sajūta, ka visu laiku jābūt visur,” un tieši šī vēlme būt klātesošam visur bieži vien noved pie izsīkuma, nevis piepildījuma.
Savukārt Rubenis piedāvā paskatīties uz problēmu no citas puses, mainot pašu domāšanas veidu. “Dažkārt svarīgāk par to, ko darīt, ir jautājums – kā es gribu dzīvot,” viņš uzsver. Šis skatījums palīdz izkāpt no bezgalīgā darāmo darbu saraksta un pievērsties tam, kas ikdienā patiešām dod jēgu.
Galu galā pārslodze nav spēka vai centības apliecinājums, bet gan signāls, ka kaut kas vairs nedarbojas. “Pārslodze nav medaļa par centību – tas ir signāls, ka ikdienai nepieciešama pārbūve,” saka Rubenis. Iespējams, svarīgākais solis šajā pārbūvē ir vienkāršs – beidzot pieņemt, ka visu paspēt nemaz nav nepieciešams.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
