Georgs Rubenis un Inga Oliņa, kuri ir “Centra ZIN” vecāku izglītības treneri, raidījumā “Pietura vecākiem” izgaismo būtiskus aspektus, kā vecāki var veicināt savu bērnu iesaisti un mīlestību pret savu valsti veselīgā veidā. Ar piemēra rādīšanu un kopīgām aktivitātēm, kas saistītas ar Latvijas kultūru un tradīcijām, jautājumu ieskicē raidījuma vadītāji.
“Kādā veidā veselīgas attiecības ar valsti veidot ne tikai no novērošanas perspektīvas, bet – kā vecāki varētu mudināt savus bērnus, jauniešus iesaistīties un līdzdarboties, būt aktīviem?” jautā Rubenis. “Tikai ar savu piemēru,” teic Oliņa, papildinot, ka noteiktu laika posmu varam mudināt, piemēram, dziedāt korī, taču ilgtermiņā tas nestrādā. Tāpat arī – kādā veidā pats svinu svētkus, ievēroju tradīcijas un tās izjūtu?
Ieskicējot dažādos aktivitāšu veidus, viņa turpina: “Kādam tas varbūt ir pārgājiens, citam tas ir stipro skrējiens, citiem 4. maijā – Latvijas karti izskriet, kā tas ir daudzās citās pilsētās, piemēram, Eiropā. Arī zinu Amerikā, kur cilvēki ir “uzzīmējuši” Latvijas karti savā maršrutā, un viņi izskrien neatkarīgi no tā, kur viņi būtu.
Kāds kaut kur pārgājienā uzklāj balto deķīti. Vienalga kas tas būtu – tas var būt arī rūtains galdauts, tam nav obligāti jābūt baltam. Tāda apziņa, ka tajā brīdī mēs visi kaut kādā ziņā piedomājām par to. Tā kapacitāte vai tā frekvence nav tik būtiska.” Savukārt Rubenis aizdomājas, vai un kā vecākiem par šīm tēmām, kas saistās ar valsti, patriotismu, būtu jārunā ar saviem bērniem un jauniešiem pārējā laikā.
“Es nezinu, vai mums pietiktu spēka vai bērniem pietiktu intereses visu laiku mūsos klausīties, ja mēs katru dienu viņiem nepārtraukti mēģinātu izstāstīt Latvijas vēsturi 365 dienas gadā,” teic Oliņa, “Es domāju, ka šajos nozīmīgajos datumos mēs pievēršam tam uzmanību.
Tajās svarīgajās dienās, mēs, piemēram, arī kaut kādā veidā to pārrunājam, pasēžam, padomājam – ko tas vispār nozīmē? Bieži vien tam iedot tādu dzīvīgāku (noskaņu – aut.), ka tas ir kāds cilvēka stāsts, varbūt mēs skatāmies kādu filmu. … Tie impulsi, kurus mēs paši varam izdomāt ģimenes ietvaros, tie ir tie, kas mums iedod to ieganstu.”
