Daudzi vecāki pazīst situāciju, kad šķietami nevainīga piezīme bērnam izraisa spēcīgu reakciju – aizvainojumu, dusmas vai pilnīgu noslēgšanos. Kāpēc bērni un jaunieši vecāku teikto tik bieži uztver kā kritiku vai pat uzbrukumu? Par to raidījumā “Pietura vecākiem” runā “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
Rubenis norāda, ka daļa bērnu uz pieaugušo piezīmēm reaģē ļoti jūtīgi. Pat vienkāršs aizrādījums var izraisīt konfliktu vai vēlmi noslēgties. “Ir bērni, kuri uz absolūti jebkuru piezīmi, ko sakām kā vecāki, uztver to kā uzbrukumu – apvainojas, dusmojas vai noslēdzas,” viņš skaidro. Šādos brīžos bērns var strīdēties, aizcirst durvis vai izvairīties no sarunas, un vecākiem rodas sajūta, ka jebkurš mēģinājums palīdzēt tiek uztverts kā pārmetums.
Tomēr reizēm problēma slēpjas pašā komunikācijas stilā. Kā norāda Oliņa, vecākiem ir vērts paskatīties uz savu ikdienas sarunu ar bērnu. “Nereti var izrādīties, ka jūsu komunikācija kopumā ar bērnu sastāv tikai no kritikas,” viņa uzsver. Ja bērns galvenokārt dzird aizrādījumus, pat pavisam neitrālas piezīmes var sākt šķist kā kārtējais pārmetums.
Speciāliste skaidro, ka būtiska ir atšķirība starp kritiku par rīcību un vērtējumu par pašu bērnu. “Vaina fokusējas uz uzvedību – ar mani viss ir kārtībā, bet es izdarīju kaut ko nepareizi. Savukārt kauns ir par identitāti – ka ar mani kaut kas nav kārtībā,” stāsta Oliņa. Ja piezīmes skar bērna personību, tās var ietekmēt pašvērtējumu un radīt sajūtu, ka problēma ir viņš pats, nevis konkrētā situācija.
Daļa bērnu ir arī īpaši jūtīgi pret kritiku. Šādos gadījumos pat neliels aizrādījums var izraisīt ļoti spēcīgu reakciju. “Ir bērni, kuri kritiku vai pat minimālu balsu pacelšanu izjūt gandrīz kā fiziskas sāpes,” saka Oliņa. Tā vietā, lai palīdzētu labot uzvedību, kritika šādos gadījumos var izraisīt aizsargreakciju – bērns sāk strīdēties, aizstāvēties vai noslēdzas.
Vecākiem bieži palīdz vienkārša pieejas maiņa – koncentrēšanās uz situācijas risināšanu, nevis pārmetumiem, iesaka speciālisti. Tā vietā, lai vērtētu bērna rīcību, daudz efektīvāk ir mierīgi nosaukt notikušo un piedāvāt palīdzību. “Nevis teikt – tu visu atkal izgāzi. Labāk: es redzu, ka piens izlija, ejam, es tev palīdzēšu savākt,” piemēru min Oliņa. Šāda pieeja palīdz bērnam saprast, kas noticis, un vienlaikus iemācīties, kā situāciju labot.
Savukārt Rubenis uzsver, cik svarīgi bērnam saglabāt drošības sajūtu attiecībās ar vecākiem. Pat konfliktu brīžos bērnam ir svarīgi sajust, ka viņš joprojām ir pieņemts. “Man bija jāmācās pateikt: es uz tevi par šo esmu dusmīgs, bet es tevi tāpat mīlu,” viņš stāsta no savas pieredzes. Šāda pieeja palīdz bērnam saprast, ka vecāku aizrādījums nav uzbrukums viņa personībai, bet gan palīdzība mācīties no kļūdām.
