Rūķu vēstules, saraksti, slepenas glabātavas un sarunas par “lielajām vēlmēm” – līdz ar svētkiem ģimenēs atgriežas arī dāvināšanas drudzis. Tomēr bieži vien tieši steigā pazūd pats svarīgākais – dāvanas dziļākā jēga. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis atgādina, ka dāvināšana nav stāsts par mantām, bet gan par pamanīšanu, rūpēm un attiecību siltumu.
Oliņa uzsver, ka dāvana sākas nevis kases čekā, bet attiecībās. “Tas, kas dāvanā ir svarīgi, ir tas, ka kāds tevi ir pamanījis, sadzirdējis un padomājis par tevi,” viņa saka. Tāpēc bērnam visvērtīgākā nebūs dārgākā rotaļlieta, bet sajūta, ka tieši viņš ir redzēts un saprasts. Pat neliela, vienkārša dāvana var nest daudz dziļāku prieku, ja tā atspoguļo bērna intereses un vecāku klātbūtni.
Lai gan vecāki to labi zina, realitātē viņi nereti nonāk “dāvināšanas sacensībās” – aiz spiediena nodrošināt ko īpašu, lielu vai iespaidīgu. “Ir tāds sabiedrības spiediens – lai tikai nav par maz, lai nepietrūkst,” uzskata Rubenis. Taču šis spiediens biežāk dzīvo pieaugušo galvās, nevis bērnu vēlmēs. Bērni dāvanās meklē nevis pārbagātību, bet piederību – pārliecību, ka vecāki viņus pazīst un vēlas iepriecināt.
Runājot par bērnu sarakstiem, Oliņa atgādina, ka tie nav “iepirkumu saraksti”, bet gan logs uz bērna pasauli. “Saraksts ir veids, kā bērns pasaka, kas viņu šobrīd interesē,” viņa paskaidro. Tajos nereti parādās fantāzijas, simboliski objekti vai sapņi, kas nav domāti burtiskai izpildei. Saraksts ir sākumpunkts sarunai – par vēlmēm, iespējām un to, kas bērnam patiesībā ir svarīgi. Tāpēc mērķis nav “nopirkt visu”, bet saprast bērna domas.
Tāpat nozīme ir sarunai par Ziemassvētku brīnuma pusi – par to, kā dāvanas “rodas”. Oliņa uzsver: “Ja bērns tic, mēs to saglabājam. Ja viņš šaubās, mēs runājam vairāk.” Viņa atgādina, ka liela daļa prieka slēpjas gaidīšanā – tieši šajā laikā darbojas “piedzīvojuma hormons” dopamīns, kas padara svētku tuvošanos tik īpašu. Gaidīšana, kopīga gatavošanās un sarunas bieži vien sniedz vairāk nekā pati dāvana.
Raidījuma noslēgumā speciālisti atgādina: īstā dāvana nav mantiska. “Svarīgākais ir labvēlība, rūpes un tas, ka esi domājis par otru,” saka Oliņa. Tieši šī attieksme, nevis dāvanas izmērs, rada Ziemassvētku tuvību. Dāvana ir tikai simbols – patiesais brīnums veidojas tajā brīdī, kad bērns jūtas pamanīts, gaidīts un patiesi svarīgs. Mantas aizmirstas, bet sajūta, ka tu esi mīlēts un ievērots, paliek daudz ilgāk par jebkuru rotaļlietu.
