Mūsdienu jaunieši dzīvo vidē, kurā salīdzināšanās kļuvusi par ikdienas fonu – skolā tiek mērītas atzīmes, sportā – vietas, sociālajos tīklos – sekotāji. Šādā vidē bērns ātri sāk domāt, ka viņa vērtība slēpjas rezultātos. Raidījumā “Rītdienas maršruts” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kāpēc salīdzināšanās grauž pašvērtību un kā vecāki var mazināt neredzamo spiedienu, kas bērnu lēnām nosēdina “otrās vietas sajūtā”.
Oliņa uzsver, ka spiediens bieži sākas ģimenē – nevis ļaunprātīgi, bet ieraduma dēļ. Teikums “Kāpēc deviņi, kāpēc ne desmit?” bērnam nepārprotami pasaka: tikai perfektais ir pietiekams. Tas rada bailes kļūdīties un trauksmi mēģināt. Tāpēc viņa uzsver, ka kļūdas ir daļa no attīstības, un otrā, piektā vai desmitā vieta var būt tikpat vērtīga, ja cilvēks ir guvis pieredzi un prieku – nevis tikai spriedumu.
Pāreja uz konkurenci bieži saistās ar temperamentu un vidi. Daži bērni pēc dabas tiecas būt labākie, bet citi šo vajadzību pārņem no apkārtējiem. Ja bērns dzird tikai komentārus par rezultātiem, nevis centieniem, viņš sāk ticēt, ka viņa vērtība ir “jāizcīna”. Šādā situācijā salīdzināšanās kļūst automātiska – kā atskaites punkts, kas nekad nestrādā par labu. Pieaugušie nereti nepamana, ka jaunietis dzīvo pastāvīgā “ja nebūšu labāks, tad neesmu nekas” sajūtā.
Svarīga tēma ir prasme zaudēt – tā nav iedzimta, bet jāiemācās. Oliņa atgādina, ka “tāpēc galda spēlēm ir vecuma ierobežojumi”, jo bērnam jāsaprot: zaudējums nav personisks, bet dabiska daļa no spēles un dzīves. Pieaugušajiem tas bieži sagādā tikpat lielas grūtības kā bērniem – arī viņi nevēlas izskatīties vājāki par citiem. Ja bērns redz, ka pieaugušais zaudējumu pieņem mierīgi, viņš mācās to pašu.
Sarunā izskan doma, ka būt labam kādā lietā ir normāla vajadzība, taču nevienam nav jābūt labākajam visur. Dažreiz jaunietis trenējas, jo mīl procesu, nevis pjedestālu. Šeit sākas veselīgā motivācija. Ja viss tiek darīts tikai rezultāta dēļ, konkurence kļūst par trauksmes avotu. Ja bērns drīkst izvēlēties mērķus pats, viņš konkurē ar vakardienas sevi – nevis pasauli.
Noslēgumā raidījumā izskan viena no būtiskākajām atziņām – bērns ir vērtīgs “ne par ko”. Viņa vērtība nav atkarīga no vietas, atzīmes vai uzvaras, bet no tā, ka viņš ir. Dzīve nav cīņa par pirmajām vietām, bet ceļš, kurā cilvēks kļūst stiprāks ar katru soli. Ja jaunietis saprot, ka nav jāpierāda sava vērtība, salīdzināšanās zaudē spēku, un viņš beidzot spēj redzēt sevi pietiekamu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
