Raidījumā “Pietura vecākiem” Georgs Rubenis un Inga Oliņa, kuri ir “Centra ZIN” vecāku izglītības treneri, rosina aizdomāties par patriotismu – kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem attīstīt mīlestību un lepnumu par savu valsti. Tāpat izpratne par vērtībām, kopīgas tradīcijas un emocionāla saikne ir svarīgi elementi, lai veidotu spēcīgu nacionālo identitāti.
“Patriotisma audzināšana – kas ir tās lietas, ko vecāki var darīt, lai bērnos raisītos lielāka patriotisma sajūta, labāka izpratne par savas tautas un valsts tradīcijām un par to, cik daudz vispār vecākiem vajadzētu vērst savu uzmanību un savas darbības šajos jautājumos. Protams, ka no vienas puses ir tā, ka mēs dzīvojam ģeopolitiski saspringtā laikā – notiek karš, un mēs visi saprotam to, ka mums ir jāpastāv par savu valsti, par savu tautu, un mums ir jāmīl visas tās lietas, ko mēs šeit darām, mums jāveido kādas labas savstarpējās saiknes,” uzsver Rubenis.
Viņam pievienojas Oliņa: “Valsts esmu es. Viss sākas no manis, no manas ģimenes, no maniem darbiem, no manas šīs sajūtas, un viņu nav iespējams izmērīt ne karodziņu daudzumos, ne vimpelīšos, ne to, cik izteiksmīgi es raudu pie Latvijas himnas. Lai gan taisni nesen sastapos ar tādu emocionālu mirkli, kur mēs runājām par empātiju, – viena no manām profesorēm atzinās: “Tad, kad es redzu, ka kāds raud pie Latvijas himnas, man neviļus arī nāk asaras.” Es arī zinu, ka man, piemēram, ir ļoti emocionāli kaut kādas epizodes, kuras man izraisa ļoti tādu dziļi emocionālu pārdzīvojumu.”
Daudziem vārds patriotisms var saistīties ar ne tik pozitīvām atmiņām, domām, tāpēc Oliņa vērš uzmanību vārdam – piederība.
“Visdrīzāk teiktu, nevis par patriotismu, bet par piederību un to, ka es ļoti sevi saistu ar šo te vietu – gan ģeogrāfisko, gan kultūras vietu. Tas ir daudz kas par kultūru. Iespējams, arī mūsu kopējo temperamentu, kur mēs viņu saredzam, kur mums ir kaut kādi kopīgi joki un kopīga izpratne. Tāpēc, ka mēs kaut ko vienā laikā, vienā teritorijā piedzīvojam,” pauž Oliņa.
Vai drošu un veselīgu piesaisti var veidot ar valsti, vaicā Rubenis. “Sajūta, kas veido šo te piederības sajūtu valstij, ir tas, ka mēs esam liecinieki vienam laikam, mēs esam liecinieki kaut kādām kopīgi pārdzīvotām, piedzīvotām sajūtām, lepnumam, arī dažreiz skumjām un pārdzīvojumiem, un traģēdijām, ko mēs arī tagad, manuprāt, līdz ar kara izpratni, piemēram, arī deportāciju jautājumi ir kļuvuši, man piemēram, vairāk saprotami,” skaidro Oliņa, atgriežoties pie šī jautājuma no bērnu aspekta, “Ir forši veidot kaut kādas tradīcijas, kuras mums palīdz. Ģimenes ietvaros. Šīs tradīcijas darbojas tajā, ja es tajās drīkstu būt brīvprātīgi, mani nespiež, tām ir kaut kāds tāds viegls līdzdalības elements.”
