“Viņi mums tādi emocionāli,” – nereti saka vecāki par saviem bērniem. Vai tiešām šie bērni ir vienkārši emocionālāki, vai arī tiem pietrūkst instrumentu, lai regulētu savas emocijas? Raidījumā “Pietura vecākiem” Inga Oliņa un Georgs Rubenis, kuri ir “Centra ZIN” vecāku izglītības treneri, ķeras klāt emociju pašregulācijas jautājumam.
Daudzi pamanījuši vai arī piedzīvojuši situācijas, stāsta Rubenis, kad mazāki bērni vai arī pusaudži saniķojas, un tad ir tāda standarta vecāka frāze: “Mans bērniņš ir tāds emocionāls.” Citi to nodēvē par hiperaktivitāti vai komentē sekojoši, piebilst Oliņa: “Viņi mums tādi emocionāli, tāpēc viņi tā reaģē.” Tomēr var būt arī tā, ka vecāks patiesībā nemaz neiemāca, kā ar emocijām tikt galā.
“Mēs viņam piešķiram šo lomu, kurā patiesībā viņam neiemācām, kā ar šo sajūtu tikt galā, un bērns iekrīt tādā kā slazdiņā,” turpina izglītības trenere, skaidrojot, ka bērniem pat patīk iekrist pozitīvajos slazdiņos, piemēram, lasot vienu grāmatu visu laiku, tā veidojoties paredzamībai. “Emocionalitāte bieži vien ir saistīta ar to, ka mēs kā vecāks viņam drusciņ iedodam kā tādu lāstu – bet viņš jau mums ir tāds.
Varbūt neiemācām, neiedodam kaut kādus instrumentus vai arī skaidri nepasakām: “Šeit šādi uzvesties nav pieļaujami, mēs tā nedarām vai atrodam citu veidu.” Vislabāk šīs visas lietas bērnam varam parādīt, arī to emocionalitāti, kad viņš ir tajā slazadā, ir tad, kad viņš ir mierīgs,” paskaidro Oliņa.
“Savā ziņā, ja vecāks bērnam ļauj šīm emocijām izpausties un būt, kaut kādā mērā dara pareizi, taču tā lieta, kas vēl būtu jāpieliek klāt, kas bieži vien iztrūkst,” turpina Rubenis, norādot, ka arī pats to nav ilgstoši darījis, “ir iemācīt to lietu, kas saucas – emociju pašregulācija.
Bieži vien ir tā, ka katrā no mums, es domāju arī pieaugušajos notiek pietiekami daudz satricinājumi, sašūpinājumi, vēl visādas daudz lietas, kas raisa mūsos kādas vēlmes reaģēt vienā vai citā veidā, bet jautājums – kā mēs to, nevis apspiežam, bet – kā mēs to regulējam?”
