Zināms, ka labvēlīgai komunikācijai un empātijai saistībā ar bērnu ir liela nozīme, taču nereti vecākiem aizmirstas, kāpēc tas ir tik svarīgi. Raidījumā “Pietura vecākiem” vecāku izglītības programmas trenere no “Centra ZIN” Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kāpēc katram vārdam, ko un kā sakām saviem bērniem, ir liela nozīme, kā arī – kur tajā visā iekļaujas melošana.
“Mēs ļoti bieži piemirstam nelielas nianses vai atšķirības, kurām patiesībā ir milzīga ietekme uz to, kā mūsu teikto uztver, kā pēc tam bērns jūtas no mūsu teiktā,” teic Rubenis, uz ko Oliņa norāda, ka visbiežāk nesakām to burtiski: “Vēstījums, ko mūsu teksts pasaka, var būt šis – tu esi slikts jeb iepretim – tev ir slikti. Tās ir divas galējas lietas, kas īstenībā ļoti būtiski ietekmē mūsu pašvērtējumu, un tas ir tas rezultāts, kas vienā vai otrā – mēs esam vienā pusē, kurā mums šis pašvērtējums būs augsts vai otrā pusē – zems.”
Viņa dalās piemērā, kas varētu attiekties uz skolēnu, kurš atnesis mājās negatīvu atzīmi, piemēram, trijnieku: “Vienā gadījumā mēs varam pateikt: “Skaidrs, ka tu dabūji trijnieku! Es vēl brīnītos, ka tu dabūtu kaut kādu normālu atzīmi! Visu nakti taču datoru spēlēji, vispār nemācījies! Ko tad tu brīnies par to trijnieku?”
Otrā gadījumā es varu pateikt: “Cik žēl. Es varu iedomāties, ka ir nepatīkami saņemt trijnieku. Klausies, vai es varu palīdzēt kaut ko izdomāt par to? Vai tu gribi, lai es tev palīdzu nākamajā reizē sagatavoties kontroldarbam? … Rezultāts šiem diviem komunikācijas veidiem ir tajā, ka vienā es sajūtos slikti par sevi, un mums nepatīk justies slikti par sevi. Tad mēs mēģinām izvairīties no šīm situācijām.”
“Es ļoti negribu būt slikts. Tad man nāk palīgā mums visiem attīstības posma dotība, kas ir melošana,” viņa paskaidro. No vienas puses melošana ir attīstības daļa, ko piedzīvo praktiski visi ap septiņu gadu vecumu. Te gan ir jautājums, vai vecāki neizprovicē uz melošanu? “Bieži vien mēs arī: “Pasaki, kurš apēda pēdējo konfektīti? Kurš bez atļaujas paņēma?”
Skaidrs, lai es nejustos slikti, jo man jau tas apriori rada šo sajūtu, ka mani tūlīt vainos, jo es esmu izdarījis kaut ko nepareizi, un es to zinu, tāpēc es mēģinu no šīs situācijas izvairīties. Ja man šādas pieredzes caur šo – tev ir slikti, un katru reizi es nejūtos vainīgs nepārtraukti, respektīvi, vērtējoši vai par manu jebkuru darbību netiek izteikta kritika, jo var jau būt: “Deviņi dabūji? Ļoti labi! Kāpēc ne desmit?” Un viss – tu to pirmo daļu vari izmest ārā – es jau jūtos slikti,” norāda trenere.
