Dailes teātra aktieris un “Krastu mača” vadītājs Kārlis Arnolds Avots reiz nodarbojies ar sportu, kam šobrīd gan nepietiek pietiekami daudz laika, taču viņā joprojām mīt sacensību gars, kas palīdz arī aktiera darbā. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” Avots dalās savās pārdomās par to, vai pats ir kā sportists savā domāšanā un uzbūvē.
Vaicāts, vai lielā mērā pats ir kā sportists savā domāšanā un uzbūvē, Avots uzskata, ka tā ir laba pamatvērtība jebkuram cilvēkam: “Mēģinājums, treniņš, treneris, režisors – tur ir ļoti spēcīga saikne, un tā kā saproti, ja gribas to sodiņu iemest, tad ir jāmet ļoti daudz garām, nebaidies kļūdīties!” Aktieris iepriekš daudz nodarbojies ar sportu, taču šobrīd no tā ir attālinājies.
“Sports palicis svešāks, bet olimpiskās spēles – vienmēr ar vienu kāju durvīs, sapņoju un skatos. Un vēljoprojām, kad skatos olimpiskās spēles, domāju, vai es izdarīju pareizo izvēli? Vai es tomēr tajā “bīčā” (pludmales volejbols – aut.) negribētu uzspēlēt?” viņš prāto. Pēc raidījuma vadītāja Paula Timrota novērojumiem, Avotā mīt sportista gars, kas nepiemīt citiem aktieriem: “Kā tas suns – saķer to kaulu un skrien.”
“Reizēm gan esmu arī bikls un šaubos ļoti daudz – neesmu tā kā pārliecināts, bet es nebaidos pats sevi piedāvāt, es nebaidos, tā teikt, ielauzties pa logu un mēģināt sagrābt,” stāsta aktieris, “Es gribu domāt, ka es esmu ideju cilvēks, ja es tam noticu savā iztēlē un galvā, tad es to varu tiešām izdarīt. Tad arī visi apstākļi pēkšņi sāk spēlēt tavā virzienā un tavā ceļā. Tāpēc to ir vērts darīt, bet to var arī reizēm pazaudēt.”
Viņš turpina: “Skaidrs, ka ne vienmēr sanāk atrast sevī spēkus, un reizēm ir tādi zemāki punkti, kad nolaižas rokas un liekas – par ko es varētu sūdzēties? Viss taču ir kārtībā! Bet arī man ir tādi brīži, kad skatos spogulī un domāju – kur es esmu, kas es esmu un kāpēc, un vai es neesmu stipri pārvērtējis to, ko es daru, vai tā nav veiksme vai kaut kas? Bet, nē, es nebaidos darba, es gribētu teikt, tas ir katrai lomai – mēģinu pilnasinīgi tā kā izmest tos metienus.”
