Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” aktieris Andris Keišs ļauj ielūkoties sev tuvāk, nekā tas ierasts publiskajā telpā. Bez lieka patosa un ar sev raksturīgo ironiju viņš runā par to, kas patiesībā veido gan cilvēku, gan mākslinieku – nejaušībām, izvēlēm un spēju palikt neperfektam pasaulē, kur viss tiecas pēc pretējā.
Aktiera ceļš viņa stāstā neizklausās ne pēc veiksmes formulas, ne pēc mērķtiecīgi izplānota maršruta. “Ir bijušas tādas veiksmīgas lomas, ir bijušas mazāk veiksmīgas lomas, ir bijušas lomas ārpusē,” saka Keišs. Viņš atceras arī laikus, kad darbs ar kameru bija fiziski smagāks un neparedzamāks. “Tad tās kameras bija daudz sarežģītākas un viss bija daudz fatālāk,” viņš piebilst par saviem pirmajiem filmēšanās darbiem 90. gadu beigās.
“Mana visspilgtākā balva, protams, ir Harija Liepiņa balva,” atzīst aktieris, atceroties arī ironisku situāciju – dienu pirms apbalvojuma saņemšanas viņš pēc slepus uzpīpētas cigaretes paklupis un ar nobrāztu seju devies uz ceremoniju. Taču svarīgākais, pēc viņa domām, nav apbalvojumi, bet tas, kas paliek cilvēkā – nevis precīzi vārdi vai notikumu detaļas, bet sajūtas. “Jo dzīvē mēs arī vienmēr atceramies tos skatienus,” saka Keišs.
Par dzīvi viņš runā tikpat tieši, kā par darbu. “Patiesībā ir divas patiesības. Ir tas, ka tu piedzimsti, un tas, ka tu nomirsti,” saka aktieris, vienā teikumā noformulējot savu skatījumu. Viss pārējais ir interpretācija, tāpēc nav vērts pārlieku sarežģīt vai dramatizēt. “Ko nu lekties ar to pasauli, vai ne? Labāk skudriņu pārcelt pāri ceļam,” viņš piebilst.
Īpašu vietu viņa radošajā ceļā ieņem sadarbība ar maestro Raimondu Paulu – stāsts, kas aizsākās pavisam neplānoti. Kā atceras Keišs, kādā brīdī, pēc izrādes vienkārši iedziedoties, viņš pats to neuztvēra nopietni, bet Pauls – uzreiz. “Maestro sastingst, viņš domā, ka Muktupāvels ir ieradies,” ironiski atceras aktieris. No šī brīža izaugusi programma, par kuru sākumā bijušas šaubas, bet kas vēlāk pārtapusi vairāk nekā simt izrādēs.
Cilvēkus Keišs nevērtē pēc izcelsmes vai stereotipiem – svarīgāks ir tas, kādu vidi cilvēks pats sev izveido. “Mūs jau veido tie cilvēki, kurus mēs izvēlamies sev apkārt,” viņš saka. Un tas attiecas arī uz darbu – bez kopības nekas neizdodas. “Visiem ir jābūt labiem, lai būtu labi,” piebilst aktieris.
Mūzika viņa dzīvē nav tehnisks uzdevums, bet sajūta, kas jānodod tālāk. “Es vienmēr daru tās lietas, kuras man pašam personīgi ļoti, ļoti patīk,” saka aktieris, un šī pieeja nosaka arī viņa radošo izvēli. Galvenais nav, cik precīzi tu dari, bet ko tu pasaki. “Tu domā vairāk par to īsziņu, ko tu gribi nosūtīt skatītājam,” viņš paskaidro.
Un galu galā viss atgriežas pie vienkāršas, bet stingras pārliecības. “Nedod Dievs būt kā kādam citam,” atzīst Keišs. Perfekcija viņa pasaulē nav mērķis: “Cilvēks ir labs, kad viņš nav perfekts.” Tieši tajā, kas nav noslīpēts līdz galam, arī sākas patiesums.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
