Grupas “Sudden Lights” solists, mūziķis un arī raidījuma “Koru kari” Rīgas dzintara kora vadītājs Andrejs Reinis Zitmanis raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” dalās savās pārdomās par komandas garu, savu iedzimto kautrību, kā arī atzīst, ka ceļš, veidojot ko lielu, viņam ir baudāmāks, nekā pats galapunkts.
“Man patiktos tā domāt, jo es vienmēr esmu juties tāds introverts cilvēks, līdz ar to man vienmēr ir bijusi tāda mazliet iedzimta kautrība – man visu laiku ir gribējies būt tajās čupiņās, kompānijās,” par darbošanos kopā ar citiem cilvēkiem teic Zitmanis, “Man patīk būt kaut kur iekšā – būt iekšā korī, būt iekšā grupā. Tajā pašā laikā tāpēc varbūt maniem grupas džekiem ir grūti ar mani, jo es māku pārliecināt par savām idejām.”
Mūziķis gan piekrīt, ka grupā vienam ir jābūt līderim: “Katram savs. Kaut kādā brīdī varbūt tā stafete tiek padota, un kaut kā tā dinamika pamainās. Protams, tā ir taisnība.” Savukārt Pauls Timrots nosaka, ka “noturēt” kolektīvu blakus, tā ir milzīga lieta – bieži vien skatuves māksliniekiem nav iekšā komandas gara.
“Mēs ļoti laicīgi sapratām, ka tas ir pat vitāli svarīgi tam, lai mēs spētu dzīvot, mums ir vajadzīga ne tikai tā mūsu iekšējā komanda, bet arī mazā komandiņa, kas aug ap mums,” atzīst Zitmanis, “Visi tie cilvēki, kas ar mums strādā arī ne mūzikā, kas ir menedžments un tehniskie cilvēki, – arī tur mums kompānija ir tik forša tīri cilvēcīgi izveidojusies.”
Uz jautājumu par to, vai ceļš šķiet svarīgāks par pašu galapunktu, mūziķis atklāj, ka tā arī ir: “Es to sapratu pavisam nesen. Mums bija ļoti ilgi gaidīts koncerts Mežaparkā, un mēs bijām uz to gājuši vairākus mēnešus un domājuši, un tas bija tik patīkams process – tu liec to setlisti, tu domā kaut kādus vizuālos risinājumus.
Tad pienāk tas koncerts, kas tik ilgi gaidīts, un tu vienkārši… Nē, tas ir foršs, ir forši, bet to sajūtu tu nesajūti – to kaut kādu ekstāzi, brīnumu. Tajā brīdī es pie sevis piefiksēju – tiešām, man daudz baudāmāks bija tas ceļš.”
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies ierakstā!
