Mūzika viņa dzīvē nav tikai skatuve vai notis partitūrā. Tā ir kustība, satikšanās un kopā būšana. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viesojas Kārlis Auzāns – čellists un komponists, kura ikdiena vienlaikus pieder koncertiem, kino un teātra aizkulisēm, kā arī ģimenei. Sarunā viņš atklāj, kā no šķietami nejauša lēmuma izaudzis radošs ceļš, kurā čella skaņa, tautas mūzikas saknes un cilvēki savijas vienā stāstā.
Atskatoties uz aizvadīto gadu, mūziķis atzīst – notikumu bijis tik daudz, ka atmiņa nespēj visu uzreiz sakārtot. “Lai es atcerētos, kas notika gada sākumā, man ir jāatver telefonā, lai vispār saprastu, kas noticis – tik daudz kas ir noticis,” viņš saka. Šī intensitāte gan nav nogurdinoša. Drīzāk tā atgādina dzīves ritmu, kurā projekti, ceļojumi un mēģinājumi mijas ar brīžiem mājās.
Tieši ģimene Auzānam kļuvusi par līdzsvara punktu. Tā ir vieta, kur apstāties, atgūt mieru un paskatīties uz notiekošo no malas. Kopīgi ceļojumi, pēc viņa domām, ir īpaša bagātība, kas paliek cilvēkā. “Ceļošana ir milzīga bagātība, ko tu vari atstāt savā apziņā, un to nevar neviens atņemt,” viņš saka. Šīs pieredzes vēlāk atgriežas mūzikā – ne kā konkrēti motīvi, bet kā sajūta un noskaņa.
No vēlmes būt kopā dzimis arī jauktais koris “Atpuhta”. Čellists uzsver, ka šis projekts nav veidots pēc ierastiem kora rāmjiem. “Tas ir pilnīgi no nulles veidots organisms,” viņš stāsta. Koris radies no draugu loka un kopīgas vēlmes dziedāt bez sacensības. “Tas nav koris, kur kāds tevi uzaicina. Mēs paši vienojāmies, ka gribam kopā darīt.” Nosaukums nav nejaušs – “Atpuhta” šeit nozīmē satikšanos, nevis pienākumu.
Savukārt paralēli citiem projektiem Auzāns raksta mūziku kino un teātrim. “Es mūziku filmām un teātrim rakstu jau divdesmit gadus,” viņš norāda. Šajā darbā būtiskākais ir spēja ieklausīties stāstā un kalpot tam ar skaņu. Tieši šeit organiski ienāk arī tautas mūzika – tās ritms, vienkāršība un saknes, kas ļauj veidot tiltu starp akadēmisko izglītību un laikmetīgu skanējumu.
Par instrumentu, kas viņu pavadījis visilgāk, čellists runā ar vieglu ironiju. “Čells manā dzīvē nonāca pavisam nejauši – tas bija piecu minūšu lēmums,” viņš atceras. Toreiz šis lēmums šķitis sīkums, taču laika gaitā tieši čells kļuvis par centru, ap kuru sakārtojusies viņa muzikālā pasaule – no klasikas līdz tautas mūzikai un kino skaņu celiņiem.
Saruna ar Auzānu atklāj radošu cilvēku, kuram mūzika nav atrauta no dzīves. Viņš ir čellists, kurš domā par kopā būšanu, komponists, kurš iedvesmu rod ceļā un tautas mūzikā, un cilvēks, kurš augstu vērtē ģimeni. No kora “Atpuhta” mēģinājuma līdz kinomūzikas partitūrai – visur klātesoša ir viena doma: dažkārt pietiek ar piecu minūšu lēmumu, lai sāktos ceļš, kas nosaka daudz vairāk nekā sākumā varēja nojaust.
