Ar ko sākt, ja būtu iespēja ķerties pie Latvijas problēmu risināšanas? Raidījumā “Virziens” žurnālists Jānis Domburs spriež, kas būtu darāms vispirms – no drošības un sociālekonomisko risku apzināšanas līdz valsts funkciju pārskatīšanai, ekonomikas izaugsmei un pasaulē uzkrātās latviešu pieredzes izmantošanai.
“Es uzskatu, ka šī ir diagnoze”
Dombura ieskatā viena no valsts vadīšanas problēmām slēpjas nevis kādā atsevišķā neveiksmīgā lēmumā, bet spējā atrauties no ikdienas darbiem un paskatīties uz valsti kopumā. Viņš atminas sarunu ar kādu no bijušajiem premjeriem, kuram reiz uzdevis šķietami vienkāršu jautājumu.
“Es prasīju – cik bieži jūs, ja ne dienā, tad nedēļā, paņemat sev kādu stundu vienkārši padomāt par valsti kopumā? Uz mani skatījās ar lielām acīm un nesaprata. Es uzskatu, ka šī ir diagnoze.”
Ja pašam būtu iespēja sākt valsts problēmu risināšanu, Domburs vispirms gribētu iegūt pēc iespējas pilnīgāku ainu par situāciju valstī. Viņš sāktu ar drošības dienestu analīzēm, lai saprastu ne tikai publiski redzamo, bet arī to, kas paliek ārpus sabiedrības redzesloka.
Domburs stāsta, ka iepriekš no vairākiem bijušajiem premjeriem un Valsts prezidentiem dzirdējis kritiku par drošības dienestu sniegtās analīzes kvalitāti. Vienlaikus viņš pieļauj, ka vaina ne vienmēr meklējama pašos dienestos – iespējams, valsts vadītāji nav pietiekami precīzi formulējuši, kāda informācija un izvērtējums viņiem nepieciešams.
Turklāt drošību žurnālists nesaista tikai ar militāriem apdraudējumiem. “Draudi nav tikai militāri. Tie ir sociālekonomiski,” uzsver Domburs, norādot, ka sociālekonomiskā situācija ietekmē arī sabiedrības noskaņojumu un uzticēšanos. Citiem vārdiem – pirms ķerties pie “ārstēšanas”, vispirms vajadzīga pēc iespējas precīzāka diagnoze.
Nevis “mazināt birokrātiju”, bet saprast, kas valstij vispār jādara
Nākamais solis būtu valsts pārvaldes funkciju audits. Domburs vispirms nošķirtu to, kas Latvijai obligāti jādara starptautisko saistību dēļ, pēc tam vērtētu, ko iespējams darīt mazāk vai citādi, bet visbeidzot – no kurām funkcijām varētu atteikties pavisam.
Viņa ieskatā ar vispārīgu saukli par “birokrātijas mazināšanu” nepietiek. Vispirms jāsaprot, ko valstij patiešām nepieciešams darīt un no kā iespējams atteikties, neradot jaunus riskus.
Runājot par valsts budžeta izdevumu pārskatīšanai izveidotas darba grupas rīkojumu, Domburs ir īpaši ass – viņaprāt, bez precīzi definētiem uzdevumiem un termiņiem nevar gaidīt kvalitatīvu rezultātu.
“Tu nevari ar tik sūdīgu rīkojumu dabūt labu rezultātu.”
Tieši šeit parādās arī viens no principiem, pēc kura Domburs pats vērtē politiskos procesus – “prasām dokumentu, prasām pirmavotu”. Ar politiķu publiski teikto vien nepietiek, ja dokumentos nav skaidri redzams, kas un kā viņiem patiesībā uzdots.
Ko valstij izdarīt, lai trīs gados dubultotu eksportu?
Ekonomikas izaugsmei Domburs piedāvā praktisku pieeju – izvēlēties aptuveni desmit līdz trīsdesmit Latvijas uzņēmumu un kopā ar nozaru ministriem noskaidrot, kas tiem nepieciešams būtiskai izaugsmei. Viņš formulē arī konkrēto jautājumu, ko tiem uzdotu:
“Tieši ko vajag izdarīt valstij, lai jūs trīs gados dubultotu, vēlams, eksportu?”
Šāda saruna, viņaprāt, ļautu saprast, kur valstij patiešām ir iespējas palīdzēt, kuri uzņēmumi vēl spēj būtiski augt un kur izaugsmes iespējas jau ir ierobežotas. Tad būtu arī skaidrāks, kur ieguldīt valsts resursus un kādu tautsaimniecības attīstības virzienu izvēlēties.
Vēl vienu iespēju Domburs saskata ārvalstīs lielu profesionālo pieredzi guvušo latviešu zināšanās. Viņš meklētu desmit vai divdesmit cilvēkus dažādās pasaules valstīs un nozarēs, kuri uz Latvijas problēmām varētu paskatīties no malas un dalīties pieredzē, neiesaistoties garu programmu vai projektu izstrādē.
“Nevajag, lai viņi uzraksta simts programmas un projektus. Vienkārši parunāties. Vienkārši parunāties, stāvot no malas – kā jums izskatās?” saka Domburs.
Pilnu raidījumu “Virziens” klausies un skaties ierakstā!
