Vai Latvijas sports 2025. gadā turpina augt, vai tomēr iestrēgst vienā punktā? Uz šo jautājumu raidījumā “Vakara sporta stunda” mēģina atbildēt Anatolijs Kreipāns un Edgars Barbaks, veidojot savu subjektīvo, bet faktos balstīto sporta gada apskatu. Viņu secinājums nav melnbalts – 2025. gads drīzāk iezīmē stabilu pamatu, nevis strauju izrāvienu, tomēr vairākās jomās parādās arī stagnācijas signāli.
Par spilgtāko stabilitātes apliecinājumu vadītāji sauc kamaniņu sportu, kur Mārtiņš Bots un Roberts Plūme regulāri cīnās par augstām vietām Pasaules kausa posmos, bet Kristers Aparjods notur stabilu līmeni individuālajās sacensībās. Kreipāns uzsver: “Ja tas atkārtojas posmu pēc posma, tad tas jau ir līmenis.”
Līdzīgu ainu vadītāji redz arī citos ziemas sportos. Distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka visu sezonu noturējusies Pasaules kausa apritē, kas, pēc Barbaka domām, pats par sevi ir atbilde uz jautājumu par stagnāciju. “Svarīgi, ka mēs vispār esam tajā apritē, kur notiek lielais sports,” viņš uzsver, piebilstot – šāda klātbūtne nozīmē sistēmisku darbu, nevis iestrēgšanu uz vietas.
Arī Latvijas basketbols 2025. gadā saglabā konkurētspēju gan ar Latvijas vīriešu basketbola izlases sniegumu, gan ar Kristapa Porziņģa klātbūtni NBA. “Mēs joprojām esam basketbola valsts, par to nav šaubu,” saka Kreipāns, vienlaikus norādot – nākamais solis prasa jaunu kvalitāti, ne tikai noturēšanos esošajā līmenī.
Individuālo sportistu kontekstā līdzās Mārtiņa Seska, kura sniegums regulāri piesaista uzmanību rallija sacensībās, tiek minēta arī Artūra Šilova spēja nostiprināties augstākajā hokeja līmenī. Savukārt, runājot par nākotni, kā cerīgas zīmes Kreipāns un Barbaks min Latvijas U-20 un U-21 basketbola izlases, kas konkurētspējīgi startē Eiropas līmeņa sacensībās, kā arī jaunās sejas ziemas sportos un vieglatlētikā.
“Ir sajūta, ka jaunajiem vairs nav bail iet un cīnīties,” nosaka Kreipāns, norādot, ka paaudžu maiņa notiek, nevis apstājas. Tomēr ne visur aina ir pozitīva. Kā skaidrāko stagnācijas piemēru vadītāji min Latvijas futbola izlases sniegumu, kas arī 2025. gadā nespēj spert izšķirošu soli uz priekšu. Barbaks uzsver, ka šajā gadījumā vairs nepietiek ar attaisnojumiem: “Ja gribam progresēt, tad jāprot runāt arī par to, kas nav izdevies.”
Noslēgumā Kreipāns un Barbaks atgriežas pie jautājuma – stabilitāte vai stagnācija? 2025. gads Latvijas sportā vairāk ir stabilitātes gads, ar skaidriem pamatiem un atsevišķiem stagnācijas signāliem. “Labāk stabils darbs un virziens nekā viena nejauša virsotne,” rezumē Kreipāns, uzsverot – tieši nākamie gadi parādīs, vai šī stabilitāte pārvērtīsies izrāvienā.
