Latvijas 3×3 basketbola izlases kapteinis Nauris Miezis, kurš Parīzes olimpiskajās spēlēs ar komandu rezultējās 4. vietā, taču Tokijas olimpiādē izcīnīja zeltu, raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” atklāti stāsta par savu bērnību, kurā ir gana daudz sarežģītu un smagu notikumu. “Man smagi gāja bērnībā katrā ziņā,” teic Miezis, kuram pirmā valoda bijusi zīmju valoda.
“Vikipēdijā par tevi sadaļā “Dzīves gājums” ir viena salīdzinoši īsa rindkopa – dzimis 1991. gadā Rīgā, abi vecāki nedzirdīgi – spēlēja basketbolu, piedalījās nedzirdīgo turnīros. Septiņu gadu vecumā Purvciemā, ejot ar vecmammu uz tirgu, Nauri notrieca automašīna, traumas dēļ viņš pirmajā klasē gāja divreiz. Kad vecāki šķīrās, dzīvoja pie tēva Ķekavā. Šķietami daži teikumi, bet tik ļoti emocionāli ietilpīgi. Kādu tu atceries savu bērnību?” vaicā raidījuma vadītāja Inese Vaikule.
“Mani vecāki bija nedzirdīgi, un mana pirmā valoda bija zīmju valoda,” stāsta Miezis, “Sākot gaitas bērnudārzā un skolā, es īsti pat nemācēju pareizi salikt teikumus, nemācēju runāt, un es arī nezināju nozīmi ļoti daudziem (vārdiem – aut.) – es pat nezinu, ko tas īsti nozīmē, es dzirdu, bet nezinu tam nozīmi. Šausmīgi daudz vajadzēja strādāt ar logopēdu un tam visam iet cauri. Es gāju pie logopēda līdz pat 9. klasei.”
Viņš turpina: “Ļoti ilgi strādāju pie tā, lai spētu komunicēt normāli skolās un ārpus tām. Paralēli tam es tiku apcelts saistībā ar to, ka mani vecāki ir nedzirdīgi un ka es esmu tāds – nemāku pareizi runāt un vēl kaut ko. Tā kā tādus sitienus dzīvē es arī esmu saņēmis, bet tam visam esmu gājis cauri, un gribētu teikt, ka varbūt tas arī mani kaut kā nostiprināja, lika izdzīvot to, lika kaut kā nostāties ar staltu muguru.”
Pirms dažiem gadiem mūžībā devās basketbolista tētis, kurš bija ļoti tuvs un būtībā veicināja dēla pievēršanos sportam. “Grūti tagad palika bišķiņ..” atzīst Miezis, “Mans tēvs, kurš vienmēr bija ar mani, arī, kad vecāki šķīrās. Tēvs bija uzstājīgs, ka es iešu līdzi viņam. Par to es esmu viņam ļoti pateicīgs, ka viņš tā kā nepadevās, jo bieži vien vecāki šķiras, un tad kāds vecāks saka: “Nē, ņem tu.” Zini, tā kā izvēlas, bet mans tētis tomēr cīnījās par to, lai es dotos līdzi viņam.”
Basketbolists uzsver, ka tas nav pārmetums mammai, jo arī viņa vēlējusies ņemt dēlu pie sevis, taču apstākļi darījuši savu: “Es uzskatu, ka tēva ieguldījums ir ļoti, ļoti liels, pat tagad – kur es esmu nonācis kā sportists, jo viņam rūpēja tas, ka es nodarbojos ar sportu, un viņš vienmēr mani atbalstīja. Tāpēc es domāju, ka varbūt, ja es būtu aizgājis pie mammas, es varbūt nebūtu bijis sportists – vienkārši būtu kaut kāds parasts cilvēks, bet, pateicoties tam, ka es biju ar tēvu, tad es kļuvu par sportistu – absolūti.”
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies ierakstā!
