Par pensiju daudzi joprojām domā kā par tālu un abstraktu nākotni, kas sāksies “kaut kad vēlāk”. Taču realitāte ir vienkārša – vecumdienu drošība veidojas jau šodien, ar katru lēmumu par darbu, tēriņiem un uzkrāšanu. Tieši tāpēc pensija nav tikai sistēmas jautājums, bet ļoti personisks ilgtermiņa projekts, raidījumā “Tavas dzīves lielākais uzkrājums” uzsver “Swedbank” Finanšu institūta vadītājs Reinis Jansons.
Kāpēc ar valsts pensiju vien nepietiks
Pensiju sistēmas nākotni arvien vairāk nosaka demogrāfija. Strādājošo kļūst mazāk, bet pensionāru – vairāk, un šī disproporcija rada spiedienu uz pirmo pensiju līmeni. “Jaundzimušo skaits, kas pirms 10–15 gadiem bija apmēram tuvu pie 20 tūkstošiem gadā, šobrīd slīd zem 14–13 tūkstošiem,” norāda Jansons, uzsverot, ka katrai nākamajai paaudzei pensijas jautājums kļūst arvien izaicinošāks.
Pirmais pensiju līmenis darbojas kā nepārtraukta naudas plūsma starp paaudzēm. “Savā ziņā tas ir valsts aizņēmums no iedzīvotājiem, kuri šobrīd strādā, lai varētu maksāt esošajiem pensionāriem pensijas,” skaidro Jansons. Tieši tāpēc ar šo mehānismu vien nepietiek – arvien lielāka nozīme ir otrajam pensiju līmenim kā personīgam uzkrājumam un trešajam līmenim kā brīvprātīgam drošības pastiprinājumam.
Laiks ir lielākais kapitāls, ko daudzi iznieko
Tomēr pat vislabāk izveidota sistēma pati par sevi negarantē drošas vecumdienas. Izšķiroša nozīme ir cilvēka attieksmei pret krāšanu. “Krāt vai nekrāt izriet no attieksmes. Kāda tev ir attieksme?” vaicā Jansons, norādot, ka sabiedrībā joprojām ir dzīvi mīti – piemēram, ka līdz pensijai nenodzīvos vai ka vēl ir par agru domāt.
Šī attieksme visbiežāk nozīmē atlikšanu – pensija paliek fonā līdz brīdim, kad tā sāk šķist aktuāla. Eksperts norāda, ka brīvprātīga uzkrāšana parasti sākas salīdzinoši vēlu. “Brīvprātīgi sāk pensijai uzkrāt 40 plus,” viņš saka, skaidrojot, ka jaunībā prioritātes ir citas, taču tieši šajā posmā uzkrāšanai ir vislielākais efekts: “Šajā vecuma periodā lielākais kapitāls ir laiks.”
Pensija nav jautājums par veiksmi, bet par izvēlēm
Laiks pats par sevi neko neatrisina, ja trūkst zināšanu. Finanšu pratības līmenis Latvijā gadiem ilgi būtiski nemainās, un tas ietekmē arī lēmumus par uzkrājumiem. “Attieksmi ietekmē zināšanas, un pie tām zināšanām mums ir vairāk jāpiestrādā,” uzsver Jansons, norādot, ka finanšu izglītībai būtu jāsākas daudz agrāk, ne tikai brīdī, kad pensija jau tuvojas.
Runājot par praktisko rīcību, viņš aicina nepārvērtēt ideālā brīža meklēšanu. Pensiju uzkrāšanā tas bieži kļūst par ieganstu nedarīt neko. “Mūs ļoti bieži māca no sākuma domāt – septiņreiz nomēri un tad dari. Ar pensijām, man liekas, ka ir jādara pilnīgi pretēji,” uzskata eksperts. Viņa ieskatā svarīgākais ir sākt – pat ar nelielām summām.
Kāpēc krāt ir grūtāk, nekā gribas atzīt
Vienlaikus tiek atzīts, ka uzkrājumu veidošanu nereti apgrūtina ikdienas finansiālās saistības. Kredīti un parādi samazina iespējas domāt par nākotni, īpaši, ja tie ir dārgi vai nepārdomāti. Tomēr arī šādās situācijās, pēc Jansona domām, svarīgi saglabāt ilgtermiņa skatījumu un meklēt līdzsvaru starp šodienas vajadzībām un rītdienas drošību.
Noslēgumā Jansons norāda, ka sabiedrības attieksme pakāpeniski mainās: “Mēs redzam, ka pieaug to iedzīvotāju skaits, kuri uzskata, ka vecumdienas varētu arī baudīt.” Pensija viņa skatījumā nav nejaušs sistēmas iznākums, bet ilgtermiņa izvēļu rezultāts, kurā izšķiroša nozīme ir laikam, attieksmei un gatavībai rīkoties jau šodien.
Raidījums “Tavas dzīves lielākais uzkrājums” tapis ar AS “Swedbank” finansiālu atbalstu. Par raidījuma saturu atbild AS “Radio SWH”.
