Vai dzīvošana Latvijā automātiski nozīmē arī piederības sajūtu savai valstij? Ne vienmēr. Pasaules latviešu jaunatnes semināra “2×2” vadītāja un padomes locekle Rozīte Katrīna Ponne raidījumā “Redzeslokā: Sabiedrība” stāsta, ka ārvalstīs uzaugušie latviešu jaunieši mēdz ļoti apzināti kopt savu latvisko identitāti, bet Latvijā dzīvojošajiem sastapšanās ar viņiem liek no jauna uzdot jautājumu – ko man pašam nozīmē būt latvietim?
“2×2” ir pasaules latviešu jauniešu kustība, kuras centrā ir semināri jauniešiem no Latvijas un diasporas. Tās pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 60. gados ASV, kad radās nepieciešamība palīdzēt pēc Otrā pasaules kara trimdā uzaugušajai jaunajai paaudzei saglabāt saikni ar Latviju, latviešu valodu un kultūru.
Ponne stāsta, ka tieši šajās tikšanās reizēs atklājas interesantas atšķirības. “Daži jaunieši, kuri ir uzauguši Amerikas Savienotajās Valstīs vai Austrālijā, spēj, piemēram, daudz labāk uzcept pīrādziņus, zina daudz vairāk tautasdziesmu, ja mēs esam pie ugunskura un dziedam vēlos vakaros, un viņiem jau sen ir sagādāts sava novada tautastērps.”
“Latvijas jauniešiem tas īstenībā nāk kā pārsteigums un kā mudinājums arī pašiem sākt vairāk interesēties par to, no kurienes es nāku,” viņa piebilst.
“Mēs nevaram pieņemt, ka, vienkārši esot sabiedrībā, varbūt aizbraucot no punkta A līdz punktam B un esot skolas sistēmā, cilvēks jutīsies ārkārtīgi piederīgs šai valstij.”
To apliecina arī pašu dalībnieku pieredze. Daži Latvijā uzaugušie jaunieši pēc semināra atzinuši – tikai tad viņi pirmo reizi sajutušies patiesi piederīgi Latvijas sabiedrībai un valstij.
Pašai Ponnei piederības pamatā ir valoda un kultūra, bet arī apziņa par to, ka neatkarīga valsts nav pašsaprotama. “Tas nav pašsaprotami, ka mēs dzīvojam neatkarīgā valstī. Tas nav pašsaprotami, ka mums ir pašiem sava valsts,” viņa uzsver.
Šobrīd Ponne dzīvo Vācijā, un tur latviskumu izjūt citādi: “Tas, ka tu esi latvietis, tā ir tava īpašā identitāte. Tā ir tava latviskā identitāte, kas tevi izceļ starp daudziem citiem.”
Ne tikai tautasdziesmas un tautastērpi
Tomēr “2×2” nav tikai tautasdziesmas, pīrāgi un tautastērpi. Semināros tiek runāts arī par pilsonisko līdzdalību, politiku, vēsturi, klimatu un citiem sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Arī tēmas nāk no pašiem jauniešiem – 4. maija brīvdienās “2×2” seminārā “Uguntiņu noturēju” runāts par valsts aizsardzību, jo vēlmi pievērsties šim jautājumam izteikuši paši jaunieši.
“Jauniešiem ir nepieciešama šī kopienas sajūta. Viņiem ir nepieciešams iziet ārā no savām mobilajām ierīcēm un satikt īstus citus cilvēkus.”
Šī kopiena var kļūt īpaši nozīmīga diasporas jauniešiem, kuri apsver pārcelšanos uz Latviju. ““2×2” pieredze rāda, ka mums ir daudz jauniešu, kas interesējas par atgriešanos Latvijā. Un, lai dažkārt atgrieztos Latvijā, viņiem ir nepieciešama šī kopiena. Kur tad es atgriežos?” viņa saka, stāstot, ka pazīst arī jauniešus, kuri pārcēlušies uz Latviju, lai gan pat viņu vecvecāki šeit nav dzīvojuši.
Arī pati “2×2” kopiena balstās uz savstarpēju došanu. “Es atnāku kā dalībnieks, es no šīs kopienas saņemu un tad, kad es esmu saņēmis, arī atceros, ka es arī dodu tālāk,” skaidro Ponne. To apliecina bijušie dalībnieki, kuri vēlāk ziedo, lai līdzīgu pieredzi varētu piedzīvot arī citi jaunieši.
“Lai gan mēs dzīvojam individuālisma laikmetā, mēs nevaram izdzīvot bez savas ģimenes un bez savas kopienas,” viņa uzsver, novēlot ikvienam atrast vietu, kur justies piederīgam, ne tikai saņemt, bet arī pašam dot – un caur savu kopienu dot arī Latvijai.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Redzeslokā: Sabiedrība” saturu atbild AS “Radio SWH”.
