Viena bilde, viens komentārs, viens “joks” storijā – vai tie var palikt internetā ilgāk, nekā pašam gribētos? Raidījumā “Rītdienas maršruts” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis runā par digitālo pēdu – par to, kā jaunieši veido savu reputāciju tiešsaistē un kādas sekas var būt šķietami nenozīmīgām darbībām.
Mūsdienās identitāte veidojas ne tikai klasē, mājās vai draugu lokā, bet arī ekrānā. Vēlme piederēt, būt redzamam un nepazust kopējā plūsmā bieži vien mudina publicēt vairāk, nekā sākotnēji plānots. Rubenis atgādina: “Internets ir tieši tāda pati vide, kurā mēs dzīvojam.” Atšķirība ir tajā, ka digitālajā vidē katrs nospiedums var saglabāties gadiem un tikt pārpublicēts, saglabāts vai pārsūtīts tālāk.
Oliņa šo realitāti raksturo tieši: “Ar internetu ir tā kā ar tetovējumu. To ir ļoti grūti un dārgi dabūt nost.” Tas nozīmē, ka anonimitāte bieži ir tikai šķietama. Niks vai segvārds nerada īstu aizsardzību – ekrānšāviņš, pārsūtīšana vai nejaušs skatītājs var padarīt saturu publisku daudz plašāk, nekā sākotnēji domāts. Tāpēc viņa iesaka vienkāršu pārbaudi: “Padomā, vai tu gribētu, lai to redz vecmāmiņa, klasesbiedri un tā tālāk.”
Īpaši jūtīgs jautājums ir vecuma ierobežojumi sociālajos tīklos. Lai arī bērni mēdz atrast alternatīvus ceļus, piemēram, saziņu slēgtās ziņapmaiņas grupās, eksperte uzsver: “Tie vecuma limiti, kas eksistē attiecībā uz mazākiem bērniem, ir jēgpilni. Tiem ir jābūt ievērotiem.” Agrīna ienākšana digitālajā vidē nozīmē arī agrīnu sastapšanos ar reputācijas, nosodījuma un emocionāla spiediena risku.
Nereti tieši pieaugušie publicē bērnu fotogrāfijas, pat nepadomājot, kā tās uztver pats bērns. Oliņa atzīst, ka pati ir mācījusies jautāt atļauju: “Man ir jāsaskaņo jebkura informācija, kuru es lieku arī paplašinātā “WhatsApp” grupā.” Reiz pēc dzimšanas dienas foto publicēšanas meita viņai jautājusi: “Tu redzi, kā es tur izskatos?” Šis brīdis spilgti atklāj plaisu starp pieaugušā un bērna skatījumu uz publiskumu.
Tomēr saruna nav tikai par riskiem. Tā ir arī par līdzsvaru. Piederības sajūtu iespējams veidot ne vien digitālajā vidē, bet arī klātienē – kopīgās sarunās, aktivitātēs, pat atmiņu kladēs, kas atgādina laiku pirms sociālo tīklu dominances. Tehnoloģijas pašas par sevi nav problēma, problēma sākas brīdī, kad pazūd apzinātība.
Raidījuma vadītāji uzsver – kļūda internetā nav mūža spriedums, ja par to runā un no tās mācās. Taču digitālā reputācija neveidojas nejauši. Tā top no katras izvēles: ko publicēt, ko noklusēt un kad apstāties. Ja internets patiešām ir kā tetovējums, tad jautājums paliek atklāts – vai mēs apzināmies, ko uz sava digitālā ķermeņa iegravējam?
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
