Adaptācija bērnudārzā var būt gana satraucoša ne tikai bērnam, bet arī mammai un tētim. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis meklē atbildes uz klausītājas jautājumu par to, kā rīkoties, ja trīsgadniekam ir grūti adaptēties, uzsākot bērnudārza gaitas, – atvadoties ir kreņķi, tāpat arī nemiers vakarā pirms miega un nav vēlmes gulēt diendusu dārziņā.
“Viņš ir maziņš. No otras puses, klausoties šo, skaidrs, ka šķiršanās no vecāka šajā brīdī viņam ir ļoti grūta un nepanesama – es nezinu, vai tu atnāksi man pakaļ. Un atceramies, ka viņam vēl ir tikai trīs vasaras,” aizdomāties aicina Oliņa, “Šis periods iepriekš – dienaskārtība kopā ar mammu vai ar auklīti ir bijusi citādāka. Viņš pie tās ir pieradis, un tagad viņš iet uz kaut kādu jaunu situāciju.”
Tāpat būtiski pārdomāt – kā bērns tiek lēnām adaptēts, kāda situācija ar pašu bērnudārzu – cik tas ir pretīmnākošs. “Ir vēlams pārrunāt, kā tur būs, tātad, lai es zinu, kas tur notiks, kad es tev nākšu pakaļ,” viņa iesaka. Vēl kāda būtiska nianse – atstāšanas intervāli, ko vēlams ar katru dienu nedaudz pagarināt, lai bērns pierastu pie domas, ka vecāki nekur nepazudīs.
“Tas atkal ir atkarīgs no temperamenta – cik ilgs laiks man ir pierast pie šī jaunā. Vienam bērnam tas var būt vieglāk – padodas pierast pie jaunā, pieņemt jaunu režīmu, pieņemt jaunus cilvēkus un citam bērnam tas var būt pavisam grūti. Un var būt arī “lēni iesilstošie” bērni – kopumā viņš kaut kad iejutīsies,” turpina Oliņa.
“Es domāju, ka šim vecākam, kurš rakstīja šo vēstuli, jāuzņemas pacietība, jāatceras, ka tā saucas adaptācijas nedēļa. Varbūt mēģināt sarunāt ar audzinātājām, ka jūs varat tur kādu laiciņu paiet. Samazināt šos būšanas intervālus un, iespējams, arī negulēt sākumā to diendusu adaptācijas nedēļā,” viņa rezumē, piebilstot, ka svarīgs ir arī paša vecāka noskaņojums, ar kādu dodas uz bērnudārzu.
